Rita Kronberga. Varbūt pirms dažiem mēnešiem man šī tēma neliktos aktuāla, jo neesmu no tiem, kuri bieži iegriežas ārstniecības iestādēs. Taču ap Ziemassvētkiem man radās nopietnas veselības problēmas, tādēļ nonācu Talsu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Un varu sacīt tikai vienu: personāls bija neticami iejūtīgs un profesionāls, kaut gan redzēju, cik grūts šis darbs patiesi mediķiem ir un cik bezjēdzīgi brīžiem tiek ekspluatēta viņu pacietība un nervi. Ar vissiltākajām jūtām atceros ārstējošo ārstu Jāni Briedi. Nupat vissvaigākā pieredze man bija ar Rīgas 2.slimnīcas 5.ortopēdisko nodaļu, kur traumas dēļ nonāca un tika operēta mana 15 gadu vecā meita. Atkal varu sacīt vienīgi to, ka biju bezgala pārsteigta un iepriecināta gan par jauko gaisotni un komfortu šajā nodaļā, gan par atsaucīgo personālu. Vislielāko paldies sakām dakterim Sandrim Petronim! Un nevienu brīdi neradās pat sajūtas ēna, ka gaidītu kāds aploksnes vai kukuļus. Acīmredzot ir kā katrā profesijā, - atbilstoši cilvēki un nejauši ieklīdušie.
Artis. Pagājušā gada janvārī mans tēvs, kurš ir cienījamā vecumā (85 gadi), kādu vakaru paslīdēja uz ietves un salauza potīti. Es viņu uz Rīgas 1.slimnīcu nogādāju pats ar savu mašīnu. Domāju, tā būs ātrāk un arī valstij lētāk, nekā saukt ātros. Pirmais pārsteigums bija pie slimnīcas iebrauktuves, kur no manis par iebraukšanu pieprasīja Ls 2. Piebraucu tuvāk pie ieejas. Šeit mans tēvs pats, man palīdzot, sāka ceļu uz slimnīcu. Nekādu palīglīdzekļu nebija. Dokumentu kārtošana bija ļoti lēna, jo visa uzmanība bija veltīta pāris cilvēkiem, kuri bija dzēruši un sakāvušies. Kad ar dokumentiem tikām galā, sākām gaidīt ārstu vai vismaz kādu, kas mums varētu palīdzēt. Tomēr labu laiku neviens nerādījās un arī garām skrienošie pēc ārstiem neizskatījās. Beidzot tomēr kāds atradās un sniedza mums, kā vēlāk, pēc mēneša, citā slimnīcā noskaidrojās, nekvalitatīvu palīdzību.
*
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga LV 1004 ar norādi Privātā dzīve