"Vai jūs zināt, ka pirms trim tūkstošiem gadu Ēģiptē kaķi bija dieva statusā? Ticiet man – viņi paši to nav aizmirsuši līdz šai dienai," tā komponists Pēteris Vasks raksturo savus mājdzīvniekus. Stāstu par "mazajiem brāļiem" viņam un dzīvesbiedrei Dzintrai Gekai ir daudz – gan smieklīgi, gan ne tik ļoti. Interviju noklausās arī kaķis Pekonens, kurš nenovērš acu no saimnieka. Savu viedokli viņš šoreiz neizsaka, bet tāds noteikti ir.
Kaķi ir galvenie
Pekonens un Princis – abi ir astoņus gadus veci. Brangi kaķi! Ar pašapziņu, izteiksmīgu acu skatienu. Uz bildēšanos nav jāpierunā. Viņu ienākšana šajā mājā notika gandrīz vienlaikus. Dzintras iecienītākā kaķu šķirne ir britu zilie, un viņa tādu "eksemplāru" bija aizrunājusi audzētavā. Tieši tajā pašā laikā atskanējis zvans no sociālās mājas, kur kāda kundze tieši Dzintrai izlolojusi mazu kaķīti, kura mamma gājusi bojā zem tramvaja. "Kundze bija izdomājusi – ja jau es turu rūpi par Sibīrijas bērniem, tad par kaķi jau nu noteikti varēšu parūpēties," paskaidro Dzintra. Tā rudais ienāca mājās pirmais. Pēc nedēļas zvanīja, ka varot braukt pakaļ uz audzētavu pēc britu zilā kaķēna.
Rudais savu vārdu mantojis, jo Peka ir saīsinājums no Pekonena, kas somu valodā tas pats Pēteris vien ir. "Manai mammiņai pēdējais kaķis bija Pekonens. Tāds pats ruds," precizē Pēteris Vasks. "Es tāds vienkāršs puisis, tad man arī tas kaķis tāds vienkāršāks," joko komponists. Viņam bērnībā nemaz mājdzīvnieku nav bijis. "Mamma daktere, tēvs mācītājs. Dzīvojām baznīcā Aizputē, un kaķu mums nebija. Bet Dzintrai vienmēr bijuši kaķi." Dzintra, pabužinot Prinča kažociņu, informē, ka pelēkajam pēc dokumentiem esot bijis sarežģītāks vārds, taču, kad ticis nosaukts par Princi, saausījies, atsaucies, un tā arī palicis.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 10. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!