Neviens ielas kaķis nav no kosmosa nokritis

Atved un pamet

Redakcijā rudeņos bieži atskan zvani – sakiet, ko darīt, pie vasarnīcām dučiem pamestu kaķu! Viņi pulcējas pie to cilvēku mājām, kas kooperatīvos dzīvo cauru gadu. Arī Silmalās bija tieši tāpat – vasarā cilvēki atveda mazus kaķēnus, bet rudenī, projām braucot, tos pameta savā vaļā. Vigda Jirgensone ir rīcības cilvēks. Viņas gādībā nonākušie kaķi ir pamestie vai atrastie, novārgušie, pieklīdušie. Viņa pati nevienu nav meklējusi. 

Katra kaķa dzīvesstāsts ir īpašs. Tā Pūku pirms septiņpadsmit gadiem Rīgā miskastē atrada kolēģe. Runcis Čieps atrasts Rīgā, Baldones ielā: "Patversmē Dzīvnieku draugs viņu neņēma pretī, jo tur bija karantīna, lūdza paturēt pie sevis divas nedēļas. Apskatījuši gan pateica, ka esot kaķenīte, tāpēc nosaucām par Čiepiņu. Baroju viņu ar pipeti, ņēmos briesmīgi. Kā pēc tam lai atdod? Tikai izrādījās, ka ir runčuks, un pārdēvējām par Čiepi."  

Netālu dzīvojošajiem čigāniem apbērnojās kaķene. Viņi atnesa kasti ar diviem kaķēniem, teica – jums ir pieredze, gan tiksiet galā. "Es piekritu ar vienu noteikumu, ka tā ģimene ļaus mums sterilizēt viņu trīs kaķenes, ko arī izdarījām. Mūsu lielā un spēcīgā Grieta un milzausītis Marsītis ir divi pēdējie "čigānbērni" no viņu kaķenēm."

Enerģiskā Vigda ir vāja tikai vienā punktā – viņai ļoti grūti atdot dzīvnieku, ja tas šajā dzīvē burtiski atgriezies no viņpasaules, no slimībām, savārguma, sāpēm un ciešanām. Vienu kaķi viņa gan atdeva ar interneta palīdzību: "Reiz, pastaigājoties ar Tīnu, redzu – žēli ņaud nonīcis, dubļains kaķēns. Saku – nāc, pabarošu! Nāk ar’! Bija sirsnīgs, mīļš, bet uzkundzējās mūsējiem, gulēja pie durtiņām, nelaida nevienu kaķi ne iekšā, ne ārā. Tagad viņš dzīvo pie kāda jauna cilvēka Stūnīšos, ir smuks, laimīgs."
 

Cits citam palīdz

Latvija ir maza, dzīvnieku draugu un glābēju loks arī nav nemaz tik liels. Klausos Vigdas stāstos, kuros figurē pazīstami vārdi.

Lūk, apbrīnojamais Lato Lapsa. Pirms sešiem gadiem pie Saulkrastu stacijas bija izmesta kaķene, kurai piedzima trīs kaķēni. Ģimenīti no Rīgas brauca barot Lato, no šejieniešiem Vigda: "Tur arī iepazināmies. Kad kaķēni paaugās, Lato tos noķēra, sterilizēja, turēja mājās, bet tie bija mežonīši – koda, skrāpēja, šņāca. Lato atveda tos kaķus atpakaļ, jo bija īsti ielas dzīvnieki. Atveda viņiem arī mājiņu. Tagad pie stacijas palikusi tikai Mīce, apaļa kā bumba, dzīvo savā mājiņā. Reizi divās dienās braucu viņu barot."

Vigda uzsver, ka zinošu cilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs: "Rīgā, patversmē Dzīvnieku draugs, vienmēr saņemam padomu un palīdzību. Patversme Ulubele mums uzticēja dzīvnieku ķeramo būri. Kopā ar vīru kooperatīva šajā pusē esam izķēruši ap piecdesmit kaķu. Ar Saulkrastu domes atbalstu tos sterilizēja veterinārārsts Armands Vaiders. Jau kuru gadu mums te nav neviena maza kaķēna. Ja kāds svešs parādās,  uzreiz tās lietas tiek nokārtotas."

Vigda sastapusies arī ar cilvēku nesapratni: "Ar tiem, kuri kaķus pamet, nav jēgas strīdēties, tikai nervus sabojāsi! Daži pārmet, ka mūsu kaķi piekakā viņu dārzus. Es prasu – ak mūsu kaķi tie ir vai no kosmosa nokrituši? Vai labāk būtu, ja tie izdēdējuši klimstu apkārt un nomirtu jūsu dārzā? Silmalas tālākajā galā ir sievietes, sterilizācijas pretinieces, kas saka, ka dabā tā nav iekārtots. Tagad visas ir projām, bet kaķi palikuši. Plānojam tos izķert un sterilizēt."