Drīkst saukt par grapu
Arī Šveices kantonā Tičīno drabiņu destilāts pieder pie ikdienas. Turklāt vienošanās ar Eiropas Savienību paredz, ka tur, Šveices itāļu daļā, kā arī Graubindenes itāļvalodīgajās ielejās šo dzērienu drīkst saukt par grapu (lai ko par to domātu itāļi), ja tas gatavots no vietējām izejvielām.
Lugāno, Mendrīzio un Kūrio vīnkopji jau pirms vairākiem gadsimtiem destilēja no pašu vīna dārziem un kalniem nākušo vīnogu spiedpaliekas.
Tādas vietējās šķirnes kā Bonarda un Freisa sākotnēji bija galvenās vīna un grapas šķirnes. Taču pēc filokseras sērgas XIX gadsimtā reģionā tika ieviestas Merlot ogas un tā dēvētās amerikāņu vīnogu šķirnes. Pēdējās vairs gandrīz nemaz netiek izmantotas vīna darīšanā, taču joprojām spēlē lielu lomu drabiņu destilāta gatavošanā.
Vēl viena Tičīno grapai raksturīga iezīme – tradicionāli šeit bija pieņemts spiedpaliekas destilēt kopā ar mielēm, kas palikušas pēc vīnogu sulas nokāšanas. Šī reģionālā īpatnība saglabājusies līdz mūsdienām.
Spiedpalieku apstrādē no Šveices itāļu tradīcijām iespaidojusies arī Šveices vāciskā daļa. Savukārt Šveices rietumos šveicieši vairāk seko Francijas tradīcijām un piemēram.
Visā valstī ir gan mazas ražotnes, gan arī lieli uzņēmumi, piemēram, Destillerie Humbel, kas ražo ievērības cienīgus tresterbrandus. Unikāli ir destilāti, kas ražoti no vietējām vīnogu šķirnēm, piemēram, Heida, Humagne Rouge. No vietējām šķirnēm savus destilātus Šveices kantonā Valisā ražo Jirga Bibera destilētavā. Vīnogulāji tiek kultivēti ar cieņu un kultūras izpratni, ņemot vērā gadsimtiem senās vīnkopības tradīcijas. Tagad destilētava nodota labiem ģimenes draugiem, taču savulaik tieši Jirgs Bibers radīja daudzus brīnišķīgus destilātus, eksperimentējot ar dažādu drabiņu kombinācijām, atsijājot vīnogu mizas no sēkliņām, lai iegūtu maigāku destilātu.
Šveices vācvalodīgajā daļā šie dzērieni oficiāli jāsauc par tresteriem, taču tur aizliegumu tos saukt par grapu mēdz apiet tādā veidā, ka šiem destilātiem tiek dots nosaukums Grappin. Tradicionālais šveiciešu vārds drabiņu destilātam Trasch vairs netiek lietots.
Aizsāk jaunu virzienu
Savukārt Austrijā par mūsdienīgu tresteru gatavošanu var runāt kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām. Tolaik radās daudzi diezgan interesanti drabiņu destilāti.
Tāpat kā vīnkopības nozarē kopumā, arī drabiņu brendija ražošanā Austrijā tolaik sākās augšupeja. Daudzi vīndari savas vīnogu drabiņas destilē paši. Turklāt daži no viņiem ar saviem drabiņu destilātiem ir pazīstami pat labāk nekā ar vīnu.
Citi vīndari tomēr destilāciju uztic veikt speciālistiem. Piemēram, Āloiss Krahers panākumus un atpazīstamību guva ar Āloisa Gellesa ražotajiem drabiņu destilātiem, kas gatavoti no vēlās ražas daļēji sažuvušajām vīnogām. Daudzi lietpratēji tieši Gellesu uzskata par vienu no pionieriem Austrijas trestera panākumu ceļā. Kopš 1979. gada Gellesa ražotnē top augstvērtīgi, ar dubultās destilācijas metodi gatavoti destilāti. Viņš aizsāka jaunu virzienu, destilējot sažuvušo vīnogu spiedpaliekas, kas gala produktā iegūst vieglu joda un sezama sēklu aromātu. Destilētavā tiek destilētas arī Sauvignon un Veltliner vīnogu drabiņas.
Kā saka paši destilētavas saimnieki: "Kopš 1979. gada mēs neko neesam atstājuši nejaušības varā: mūsu destilācijā nonāk tikai vislabākie, tīrākie produkti. Mēs nepievienojam ne cukuru, ne aromatizētājus, ne krāsvielas un joprojām izmantojam vara traukus tradicionālajam dubultās destilācijas procesam."
Ir destilācijas meistari, kuri izejmateriālu saviem augstākā labuma brendijiem meklē Dienvidtirolē vai pie Vācijas vīnkopjiem Zārā vai citās vācu vīnkopības vietās.
Austrijas tresterbrandi starp citiem izceļas ar sevišķu dzidrumu un izmantoto vīnogu šķirnēm raksturīgām īpašībām. Gandrīz visās destilētavās ir vismodernākā destilācijas tehnika.