Jūs tikko apmeklējāt dzimto pusi. Kāda ir atgriešanās?
Tas bija nejauks pārdzīvojums. Visur bija drupas. Tomēr esmu gandarīts: es esmu mājās. Jums laikam liekas dīvaini, ka Latvijas laikā gājēju ļaužiem, kad bija pie viena saimnieka nodzīvoti kādi trīs gadi, Jurģos bija jābrauc pie cita. Brauciens bija vienkāršs: saimnieks, zirgs, ratos ielika vecāsmātes un vecātēva gultu, arī mātes gultu, viens galdiņš bija, un tad braucām. Mēs ar brāli gājām aiz ratiem, lai zirgam būtu vieglāk vilkt.
Kādas bija saimnieku un kalpu attiecības?
Nevar teikt, ka valdīja šķiru cīņa jeb kāda nelabvēlība starp gājējiem un saimniekiem. Tā bija viena saime, un bieži vien saimnieks strādāja vairāk nekā kalpi. Tagad šis saderības tikums latviešiem ir zudis, darba tikums arī, ar ko mēs kādreiz bijām slaveni visā pasaulē. Tagad bieži neslava iet pāri arī Skandināvijas robežām. Daudzi vairs nedomā paši, viņi gaida pavēles. Kādreiz jau man arī grūti gāja šeit, Rīgā. Es gāju Rīgas pilsētas tehnikumā. Vajadzēja pašam pelnīt, un bija daža nedēļa, kad darba nebija, tad es vienu laiku dzīvoju no cukura un ūdens.
Valsti nevar izcelt tikai ar ekonomisko labklājību vien, ir vajadzīgs ideālisms, tas, kas rauj cilvēku uz augšu, kas dzen no iekšienes. Ja mēs to pazaudēsim, mums nelīdzēs arī nekāda palīdzība.
Tā jaunatnes daļa, kas šo ideālismu ir atradusi, nav liela. Bet arī 1918. gada 18. novembrī viņu nebija daudz. Kvalitāte ir svarīga, nevis kvantitāte.
Jūsu dzeju ir citējis Ulmanis…
Tas bija Latgales Dziesmu svētku laikā, Latvijai tik liktenīgajās dienās. Tie bija pasakaini Dziesmu svētki. Pilni ar nelaimes sajūtu. Pirms kādas stundas bija runājis prezidents Ulmanis, savā runā citēdams rindas no viena mana dzejoļa. Tajā reizē biju briesmīgi lepns, ka tā ir noticis. Tas prieks bija ļoti īss. Mēs ātri kāpām vilcienos un devāmies uz Rīgu, jo Grīvā otrpus Daugavai jau ienāca krievu tanki. Ikviens gribēja ātrāk tikt uz Rīgu, vilcieni bija pārpildīti. Ļaudis saprata, ka gaida nelaime. Tomēr ticēja, ka būs labi. Taču nebija labi. Tie bija traģiskākie Dziesmu svētki, savā izjūtā varbūt vieni no visskaistākiem.
Kas mums ir Dziesmu svētki?
Kamēr vien latviešu tauta dziedās, kamēr būs Dziesmu svētki, kamēr būs Līgosvētki – mūsu tauta dzīvos. Es dzirdēju Dziesmu svētku apspriedē tā, ka Dziesmu svētki ir pārblīvēti ar klasisko repertuāru, ka viena daļa prasa jaunu, modernu dziesmu. Es gribu teikt: ja zudīs šis klasiskais dziesmu repertuārs, kas ir saistīts ar mūsu tautas atmodu, ar mūsu cīniņu pēc savas kultūras, kas ir viens neaizstājams un dārgs dokuments, kas ir vienīgais tiesīgais nest Dziesmu svētku vārdu, – neviena moderna dziesma nevarēs vairs šos Dziesmu svētkus saturiski piepildīt. Paliksim pie tā: Dziesmu svētki ir radīti sen, un tie ir neatvietojami ar savu klasisko repertuāru. Bet dosim arī otru daļu – visas modernās dziesmas. Lai ir apmierināti vieni un otri.
Literatūras muzeja fondos ir jūsu vēstule, 1934. gadā rakstīta Aspazijai ar lūgumu dot atsauksmi par jūsu dzejoļu krājumu.
Man bija samērā labas attiecības ar Aspaziju. Mēs sarakstījāmies. Mana vēlme saņemt viņas atsauksmi par manu dzejoļu krājumu nepiepildījās. Piepildījās kas cits. Es nesu Aspazijas zārku kopā ar citiem kapos.
Kā jūs būtu rīkojies, ja tomēr būtu palicis Latvijā?
Kāpēc mēs atstājām Latviju? Mēs bijām pārdzīvojuši pirmo krievu okupāciju. Varbūt es esmu vairāk uzšķērstu līķu redzējis Stabu ielā nekā viens otrs šajā krievu okupācijas laikā. Un ne tikai es viens. Mēs bēgām no briesmām. Ne tikai lai savu dzīvību glābtu, bet lai cīnītos.
Kā jūs vērtējat šodienas situāciju?
Mēs par daudz dzīvojam pagātnē. Mums jātiek laukā no tās. Mēs varam pierādīt, kāpēc mūsu cīņa bija vajadzīga. Bet, kamēr mēs atdusēsimies pagātnē uz savas slavas, patiesas vai citreiz iedomātas, mēs nekur netiksim.