Kā radās sidrs
Paša kalvadosa vēsture nav ļoti sena, bet tā galvenās izejvielas – sidra – vēsturei gan ir senas tradīcijas. Sidra pirmsākumi, visticamāk, meklējami raudzētā ābolu sulā, ko normaņu vikingi savulaik patērēja lielos daudzumos. Jau IX gadsimtā normaņi ieradās Kotantēnas pussalā un visbeidzot apmetās tur uz dzīvi.
Vikingu vadonis Rollo kļuva par pirmo hercogu Normandijā, bet tās iedzīvotāji par normaņiem.
Ābeles un bumbieres reģionā auga jau tolaik, taču plašāku to kultivēšanu pieprasīja Kārlis Lielais. 1812. gadā viņš izdeva rīkojumu izvērst apsaimniekošanu visās vietās, kur viņš galma pavadībā ieradās. Rīkojumā bija iekļauti arī norādījumi par ābelēm un citiem augļu kokiem, minot arī šķirnes.
Sākumā ābolu brūvējumam nepiemita ne cik laba garša, tolaik lielākā cieņā bija vīns un alus.
Apzīmējums "sidre" Normandijā pirmoreiz rakstos minēts XII gadsimtā. Tas tiek saistīts ar Tuvo Austrumu cilmes vārdiem shekar un shakar, kas bija apzīmējums sarūgušiem dzērieniem. Spānijā raudzētu ābolu sulu sauca sicera. Pateicoties tirdzniecības sakariem, basku sicera XII gadsimtā kļuva pazīstama arī normaņiem.
Dati liecina, ka XV gadsimtā kāds basku izcelsmes zemnieks apmetās uz dzīvi Kotantēnā un savā saimniecībā ieaudzēja dažādas sīvās ābolu šķirnes, ko bija atvedis līdzi no dzimtās Basku zemes. No tām viņš gatavoja sidre. Tā Normandijā ienāca sidrs.
Sulas raudzēšana
Franču metode ābolu sidra gatavošanā paredz ābolu mīkstuma masas noturēšanu uz ābolu mizām, starplaiks ilgst 1–4 stundas, un to dēvē par cuvage.
Šajā laikā notiek virkne izmaiņu, kā arī no ābolu mizām ekstrahējas aromātiskās vielas. Tajā pašā laikā tas ir ilgstošākais laikposms, lai oksidācijas rezultātā sula nezaudētu vērtīgus aromātus. Lai vai cik ātri, tomēr galu galā no sasmalcinātās ābolu masas sula tiek izspiesta.
Šajā stadijā sulas skābums var tikt koriģēts, tāpat tiek pievienots sēra dioksīds un rauga barības vielas. Tradīciju ievērotāji paļaujas uz dabīgajiem raugiem, kas sāks aktīvi vairoties, un rūgšanas process iesāksies, pirms nelabvēlīgās baktērijas ņems virsroku, pārvēršot sulu etiķī.
Savukārt komerciālie uzņēmumi rūgšanas procesā pamatīgi iejaucas, ne tikai pievienojot kultivētu (komerciālu) raugu, bet bieži vien arī dažādus enzīmus un cukura sīrupu, tādējādi pārņemot raudzēšanu savā kontrolē.
Daži avoti norāda, ka dabīgo raugu kultūras nevar veiksmīgi pabeigt rūgšanu un iet bojā jau pie neliela alkohola satura rūgstošajā dzērienā. Tāpēc veiksmīgai fermentācijai vienmēr ir drošāk lūkot pēc kultivēta rauga.
Ja ābolu sula ir pārāk skāba un potenciālais alkohola saturs varētu būt par zemu, lai sidrs būtu stabils, sulai tiek pievienots cukurs. Kad sidrs ir norūdzis, to nokāš, jo tas pretēji vīnam ilgstošā saskarē ar nogulsnēm (mirušajiem raugiem) iegūst nepatīkamus aromātus. Pēc tam seko fermentācija, kuras laikā sidrs zaudē asu skābumu un iegūst apaļumu un maigākas garšas nianses. Pretēji vīnam sidram nav nepieciešama izturēšana un nogatavināšana
Kā dabū dzirkstošu sidru
Negāzēts un dabīgi sauss sidrs ir gatavs pildīšanai pudelēs. Tomēr, ja sidru vēlas dzirkstošu, tam nepieciešama ogļskābā gāze.
Karbonizācijas metodes ir vairākas, bet trīs populārākās ir méthode traditionelle, cisternas metode un gāzēšanas metode. Pirmo divu metožu pielietojums nosaka, ka norūgušajam sidram tiek pievienots nedaudz sulas ar cukuru, kas ierosina otrreizēju fermentāciju, šoreiz tā notiek slēgtā traukā (pirmās metodes gadījumā – pudelē, otrās – cisternā), kurā uzkrājas ogļskābā gāze.
Trešās metodes izmantošanas gadījumā otrreizējā fermentācija nenotiek, bet sidrs tiek uzgāzēts kā limonāde, ievadot dzērienā ogļskābo gāzi. Diemžēl patlaban kvalitatīvākie ābolu sidri cieš no mazāk kvalitatīvo sidru reputācijas, kas pirmie parādījās Latvijas tirgū un visbiežāk bija pārlieku sagāzēti un saldi.
Arī citās sidra ražotājvalstīs cīnās par sidra kvalitāti, reģistrējot tos pārtikas produktu kvalitātes shēmās. Eiropas Savienībā Bretaņas un Normandijas sidri, kā arī Glosteršīras, Vusteršīras un Herefordšīras ābolu un bumbieru (perijs) sidri tiek aizsargāti kā ģeogrāfiskās izcelsmes produkti, savukārt Astūrijas sidram piešķirta aizsardzība kā aizsargātas cilmes vietas nosaukuma produktam.