Neapole ir arī pilsēta, kurā ēdienu porcijas ir vēl lielākas nekā citur Itālijā. Neapoliešu virtuve ir ļoti bagātīga. Jūras tuvums un auglīgās teritorijas nodrošina reģionam tādus produktus, kurus citur grūti atrast un kuri tāpēc ieguvuši dažādas kvalitātes zīmes (IGP, DOP u. c.).
Ja lidojat ar lidmašīnu, ciemkukulī iesaku atvest Mozzarella di Bufala Campana – atšķirībā no tradicionālās govs piena mocarellas šī tiek gatavota no ūdens bifeļa piena. Tās garša ir daudz intensīvāka, bet ikdienā tiek ēsta retāk, jo ir dārgāka. Īpaši lieliska tā ir tradicionālajos Kapri salātos – ar svaigiem tomātiem un baziliku. Picai gan tradicionāli tiek izmantota parastā mocarella, bet, ja grib uz picas šo, jāizvēlas pica Bufalina.
Neapoles suvenīru bodītēs atrodams pavisam interesants priekšmets –Spaghettometro. Tas noder arī latviešu virtuvē – īpašs māla vai koka aparāts, kas ļauj izmērīt nepieciešamo spageti daudzumu 1, 2, 3 vai 4 cilvēkiem. Atvedu to uz Latviju kā dāvanu radiem, kuru mājās no visiem pastas veidiem ir atrodami tikai spageti un kuriem bieži vien krietna pastas sauja pēc ēšanas vēl paliek katliņā, jo nekad nav skaidrs, cik daudz būtu jāvāra.
Limončello – slavenais Kampānijas reģiona citronu liķieris. Der zināt, ka par limončello var saukt tikai to, kas gatavots no vietējiem Sorento un Amalfi reģionu citroniem. Izmantojams kā daidžestīvs (gremošanas veicinātājs) pēc kārtīgām vakariņām. Īpaši vasarā, jo tiek dzerts auksts, tikko izņemts no saldētavas.
Neapoles kafijas kanniņa ir vēl viena jauka lieta, ko atvest ciemkukulī. Turklāt ārkārtīgi noderīga, lai mājās dažu minūšu laikā pagatavotu espreso. Alumīnija kafijas kanniņa, kas dzimusi XIX gadsimta sākumā un reiz bija izplatīta visā Itālijā, vēlāk tika aizstāta ar daudz vienkāršāko un modernāko mokas kanniņu. Taču neapolieši savu izgudrojumu dažādās dizaina variācijās pārdod un lieto joprojām. Kafijas kanniņu sākumā sagatavo tāpat kā mokas kanniņu, taču, kad ūdens sāk burbuļot, neapoliešu kanniņa uz plīts tiek apgriezta otrādi – tā, lai gatavā kafija caur filtru pilētu uz leju un biezumi paliktu augšpusē.
Visbeidzot – Graņāno pasta (Pasta di Gragnano). Pasta gan bija pazīstama jau antīkajā pasaulē, bet tieši Graņāno pilsētā Neapoles provincē šī produkta ražošana XVIII gadsimtā uzplauka līdz negaidītiem apmēriem, jo pilsētas karstais un mitrais klimats bija ideāls spageti un citu makaronu žāvēšanai pilsētas ielās. Graņāno visā Eiropā tiek slavēta kā pastas pilsēta un joprojām ir nozīmīga pastas ražotāja un eksportētāja Itālijā.