Viens no tādiem ir alus un sulas dzēriens radlers, ko ražotāji piedāvā ar dažādām garšām. Populārākās ir citrusaugļu garšas – greipfrūtu, apelsīnu, citronu, laima. Taču populārs ir arī ābolu un zemeņu radlers.
Vasaras karstajām dienām tas ir īpaši piemērots, jo ir atsvaidzinošs, ar vieglu saldeni skābu garšu. Radleram parasti ir zemāks alkohola saturs nekā parastam alum (visbiežāk 2–2,5 tilpumprocenti), tāpēc tas ir drošāka izvēle dienas laikā vai gadījumos, kad nevēlamies noreibt, toties vēlamies jauki pavadīt laiku.
Radies Bavārijā, radlers dziļi iesakņojies Vācijas un tai apkārtējo Eiropas valstu kultūrā, kur tiek baudīts kā tradicionāls vasaras dzēriens piknikos, dārza ballītēs, riteņbraucienos, grilēšanas pasākumos.
Rodas nokaitētā atmosfērā
Radleru izgudroja Vācijā kāds vīrs, vārdā Francs Havjers Kūglers, kuram 1922. gadā piederēja krogs netālu no Minhenes.
Vācijā pēc Pirmā pasaules kara par populāru brīvā laika nodarbi kļuva riteņbraukšana. Leģenda vēsta, ka Kūglers noorganizēja velosipēdu taku izveidošanu cauri mežam no Minhenes līdz viņa kafejnīcai. Kādā karstā vasaras sestdienā, kad Kūglera krodziņu apmeklēja tik liels skaits velosipēdistu, ka saimnieka alus krājumi draudēja izsīkt, radlers radās kā risinājums nokarsētajai situācijai. Saimniekam vajadzēja nodrošināt dzērienus visiem klientiem, un viņš izdomāja, kā to izdarīt – sajauca atlikušos alus krājumus ar citronu limonādi. Tā bija spoža ideja. Kūglers nošāva divus zaķus ar vienu šāvienu – pirmkārt, neatstāja izslāpušos riteņbraucējus bez alus, kas būtu katastrofa krodziņam, otrkārt, viņam krājumos bija daudz kastu ar citronu limonādi, ko neviens īsti nepirka, jo alu mīlošajai bavāriešu publikai plikā limonāde diez kā negāja pie sirds. Sajaucot kopā pārpalikušo alu ar limonādi proporcijā 50:50, Kūglers izgudroja jaunu dzērienu. Pats viņš lepni vēstīja, ka radījis šo brūvējumu tieši riteņbraucējiem, lai tie, braucot mājās, nenokristu no saviem velosipēdiem. Viņš to nosauca par Radlermass (Radler – riteņbraucējs, Mass – litrs alus bavāriešu valodā).
Kļūst populārs visā Vācijā
Pēc tam kad radlers iekaroja bavāriešu sirdis, tas pakāpeniski kļuva populārs arī pārējā Vācijā. Bavārija, kas jau bija slavena ar savu alus kultūru un festivāliem, piemēram, Oktoberfest, bija ideāla vieta arī jauna alus dzēriena izplatīšanai pasaulē. Bavārijas alus darītavas ātri pamanīja radlera popularitāti un izmantoja jauno iespēju – sāka ražot radleru lielākos apjomos. Citas Vācijas alus darītavas sekoja šim piemēram, piedāvājot savas radlera receptes un versijas, tādējādi veicinot dzēriena izplatīšanos. Tūristi, kuri baudīja radleru Bavārijā, popularizēja tā labo slavu, atgriežoties mājās.
Paralēli XX gadsimta otrajā pusē pieauga interese par veselīgāku dzīvesveidu un dzērieniem ar zemāku alkohola saturu. Vieglais un atsvaidzinošais radlers ideāli atbilda šīm tendencēm.
Kļuvuši turīgāki, vācieši arvien vairāk sāka nodarboties ar sportu, āra aktivitātēm – radlera atsvaidzinošā garša un zemais alkohola saturs atbilda šīm tendencēm un izplatījās dažādos sabiedrības slāņos.
Starp citu, Ziemeļvācijā to sauc par Alsteras ūdeni (Alsterwasser) par godu Alsteras upei, kas tek cauri Hamburgai.
Iecienīts arī citās valstīs
Mūsdienās radleru dzer arī Centrāleiropā un Latvijā.
Austrieši to sauc par radleru tāpat kā vācieši, un tas tiek plaši patērēts gan pilsētās, gan lauku reģionos.
Šveicē radlera popularitāti nodrošina tūristi, kuri meklē atsvaidzinošu dzērienu pēc pārgājieniem vai kalnu aktivitātēm.
Ungārijā radlers kļuvis ļoti populārs pēdējos gados, un vietējie alus ražotāji ir sākuši piedāvāt versijas ar dažādām augļu garšām.
Itālijā, Francijā, Beļģijā radlera stila dzēriens tiek saukts par panaché. Tas kļuvis iecienīts īpaši vasaras mēnešos un tiek piedāvāts daudzos bāros un restorānos.