Mums nav nekādu īpašu problēmu ar braukšanas kultūru starp auto un motobraucējiem, tā ir vienkārši nepieklājība un spītība."
Braukt starp rindām tomēr drīkst
Tieši spītība, nevis rupjība vai nepieklājība bieži vien ir īstais atslēgas vārds. Daudzi autovadītāji spītīgi izliekas nemanām faktu, ka motociklam pilsētas satiksmē ir tīri ģeometriskas priekšrocības, un aiz dusmām par paša nīkšanu "korķī" speciāli piebrauc tā, lai motociklists netiktu starp rindām. Valda izplatīts uzskats, ka braucot starp rindām motociklisti pārkāpj noteikumus, taču CSDD amatpersonas pat televīzijā vairākkārt uzsvērušas, ka tā nav. Taisnības labad gan jāsaka, ka šāda kārtība pastāv ne visās valstīs. Piemēram Vācijā par braukšanu starp rindām draud pamatīgs sods, tāpēc tur nereti var novērot dīvainu skatu - motociklists stāv sastrēgumā aiz automašīnām. Satiksmes eksperts un arīdzan biežs motobraucējs Pauls Timrots ierosina uz šo situāciju skatīties vēl vienkāršāk: "Ikviens, kas uzkāpis uz motocikla, nebrauc ar savu automašīnu. Tātad viņš samazina sastrēgumu, kurā tu pats tupi, un par to vien ir vērts viņu palaist."
Skaties divreiz! Uz pārkāpēju...
Taču arī motociklistiem ir sava spītīga iedoma, ka viņiem vienmēr un visur ir priekšroka, kas, protams, ir aplami. Aizlavīšanās priekšā automašīnām tikai tāpēc ka pārējie viņus palaiž daļēji aiz vienkārša apsvēruma, ka motocikls izkustas ātrāk, daļēji mīļā miera labad, jo vairs nav tik neatlaidīgi jālūr spogulī "kur gan viņš palicis?" Motobraucēju pārākuma sajūtu veicina arī tādas kampaņas kā "Skaties divreiz! Divreiz". Pat cilvēks, kas neko nesaprot no motocikliem, bet zina satiksmes noteikumus, redz, ka plakātā motociklists apdzen automašīnu pa to pašu joslu, kas ir acīmredzams pārkāpums. "Tur nav loģikas," saka I. Līkums, "no plakāta izriet, ka vai nu automašīna stāv uz vietas, vai arī motociklists nopietni pārsniedz ātrumu." Viņam piekrīt arī P. Timrots: "Mocis manā joslā un tādā ātrumā?!" Taču, lai arī ar nepilnībām, kampaņa autobraucējus radina pie apziņas, ka ātrs transporta līdzeklis var parādīties arī tur, kur automašīnai nepietiek vietas. Un neskatīšanās spoguļos, kā arī braukšana lūrot kaut kur sāņus pie mums ir hroniska parādība. Tāpat kā motocikli, kas brauc ar tālajām gaismām.
Ritenis gaisā - bremzes maisā
Kā uzskata P. Timrots, braukšana ar tālajām gaismām (ko ne tikai neaizliedz, bet pat iesaka darīt dažās motoskolās!!) pieder pie pašu motociklistu iedomātajiem drošības pasākumiem, kas ne vienmēr ir efektīvi. Ja spožais prožektors tālumā uz šosejas patiešām spēj pievērst uzmanību, tad paļauties, ka autovadītājs iztālēm sadzirdēs motociklu ar skaļu izpūtēju, ir muļķīgi. "Savu motociklu nedzird," jokojot teic P. Timrots, "vienīgais, ko var izdarīt ar tādu skaļu cauruli, ir piebraukt blakus un nobiedēt". Autovadītāji atriebjas citā veidā, piemēram, mēģina uzbraukt uz zābaka, kad motociklists apstājies pie krustojuma un noņēmis kājas no kāpšļa. Vismuļķīgākā un bīstamākā rīcība, kas piemeklē ne tikai mikrorajonu jauniešus ar veciem BMW, bet arī tīri solīdus cilvēkus, ir mēģinājums skrieties ar motociklu. Šī iecere ir lemta neveiksmei jau startā, jo jaudas un svara attiecība praktiski jebkuram motociklam ļaus uzvarēt praktiski jebkuru automobili. Vēl sliktāk, ja motobraucējs ļaujas provokācijai un vēl mēģina "paraut ratā" jeb pacelt priekšējo riteni. "Ratā parauts motocikls ir ne vien nestūrējams, bet arī nenobremzējams," brīdina Pauls Timrots, un aicina motobraucējus neļauties provokācijām. Lai gan gandrīz katrs motociklists atļaujas pa kādam grēciņam un formālam pārkāpumam (kurš tad no mums bez grēka?), visnedisciplinētākie un pārgalvīgākie, pēc vairāku aptaujāto domām, ir t.s. baikeri. Viņu kontā ir gan iespaidīga ātruma pārsniegšana, gan braukšana pie sarkanās gaismas pie tam reizēm izliekoties par gājēju vai velosipēdistu, - izslēdzot motoru un pārstumjoties pa ietvi tā faktiski veicot nogriešanos pie aizliedzošā luksofora signāla. Citu satiksmes dalībnieku toleranci tas, protams, neveicina. Aizvaino arī šo huligānu heroizēšana. Reti un tomēr šos baikerus, kas pārsvarā ir "zelta jaunatne" un pašiztēloti sportisti noķer policija. "Un tad parādās Edgars Džeriņš un kā tāds Robins Huds izpestī viņus kā nepatiesi apvainotus nodarījumā, kur viņi ir 100% vainīgi. Tas sabojā attieksmi,'" ir pārliecināts I. Līkums.
Lai paliek "sportisti" un "atsaldeņi" - katram savs liktenis. Motocikls ir brīnišķīgs izgudrojums, un prieks, ka tik daudzi un dažādi ļaudis grib izmantot tā priekšrocības un braukšanas prieku. Galvenais "neraut ratā" uz pilnas ielas un nespītēties, tad mēs sapratīsimies. Bet tiem kas zina un saprot - tiekamies ielās uz moča!