Sāremā acīmredzot ir arī īpašs gaiss, jo pat vistrakulīgākie braucēji pieraujas un it kā piemērojas salas miermīlīgajam dzīves ritmam. Līdz mirklim, kad tiek atpakaļ uz prāmja.
Atpakaļceļa ātrums
Nonākot atpakaļ uz kontinenta, šķiet, ka viesus no Latvijas
pārņēmušas neizturamas ilgas pēc mājām vai kaut kur Ainažos
iedarbināts milzīgs magnēts. Līdz Pērnavai braukšana vēl turas
pieklājības un noteikumu rāmjos, lai gan igauņi tik un tā brauc
prātīgāk, Varbūt izbauda atlikušās brīvdienu stundas, varbūt
maķenīt raustās no zilibaltajām policijas patruļām, kaut tās nebūt
nerauj malā jebkuru, kas brauc kilometru ātrāk par atļautajiem 90.
Ne jau velti igauņi sadomājuši drīzumā pacelt maksimālā ātruma
latiņu.
Barā pārkāpt vieglāk
Un tad parādās viņi. Dārgs Mercedess un divi džipi piedevām. Visi melni, kas jau daudz ko izsaka. Viņi cenšas braukt kopā, - pa vienam laikam bail, jo maz kas naidīgajā Igaunijā var gadīties. Rau, pat viņu bijušais premjers sola mums, bāliņiem, smagas paģiras. Tāpēc vīri melnā visu paraduši darīt barā - ceļot, uzdzīvot, shēmot, raust naudu un pārkāpt - satiksmes noteikumus un pāri muļķīšiem, kas tos kaut nedaudz cenšas ievērot. Ieslēgts pagriezienu signāls jau sen kļuvis par retu cēlsirdības žestu, toties blieziens ar tālajām gaismām nesteidzīgiem (neattapīgiem, nepakļāvīgiem) pretim un tajā pašā virzienā braucošiem - par ieradumu. Bīstamas apdzīšanas un sēdēšanas bamperī seko cita citai, bet līdz Rīgai joprojām ir tik kilometru cik ir.
Naudas rausēju psiholoģija
Grūti uzminēt, kas notiek šo "pilotu" galvās, taču man patīk
versija no nesen iznākušā pistoļgabala Šauj viņus nost! Tur Klaiva
Ouena varonis sašutis vēro kādu biezni, kas ar S klasi pārgalvīgi
lavierē starp mašīnām, protams, neapgrūtinot sevi ar pagrieziena
signāliem: "Vai tu zini, kāpēc viņi tā dara? (...) Tiem maitām
jābūt bezjūtīgiem un netaktiskiem, lai saraustu visu to naudu.
Tāpēc, kad viņi nokļūst uz ceļam, viņi nespēj būt citādi. Viņiem
jābūt bezjūtīgiem un netaktiskiem braucējiem. Tas ir viņu dabā." Ja
gribat zināt, kas notika tālāk, noskatieties filmu. Nekas labs.
Braukšanas kultūrai nav tautības
Kā mēs esam nonākuši tādā bedrē? Latvieši internetā vaino krievus,
krievi - latviešus un tā bez gala. Autovadītāja apliecībai nav
tautības, taču slāviskais braukšanas stils atšķiras no baltu un vēl
jo vairāk somugru. Par nekomunikabliem un uzpūtīgiem tūristiem no
Krievijas smejas angļi, mēs gan drīzāk sastopamies ar padomju
laikos sakņotu pofigismu (jo "pārkāpt režīmu ir svēta
lieta"). Citējot kāda portāla lasītāja komentāru: "Austrumu
postsociālisma slāviskā braukšanas "bezkultūra", kur visu izšķir
bezkaunība, "mūžīgais laika trūkums" un , protams, automašīnas
vērtība." Tie, kas braukuši pa Krieviju zina, ka no Maskavas līdz
Vladivostokai priekšroka un taisnība ir tam, kam "krutāka tačka.
Tomēr (vairs neatminu, kam pieder viedie vārdi): "Latviešiem nav
sliktu īpašību, taču viņi tās lieliski prot aizgūt no citiem." 18
gados kopš neatkarības atgūšanas mums nav izdevies apjēgt, ka
kustības, rīcības un runas brīvība nozīmē ne tikai vienas vienīgas
tiesības, bet arī pienākumus. Ko par to domā cittautieši mēs
visdrīzāk neuzzināsim, jo drošas/kulturālas braukšanas kampaņas
pārsvarā izskan latviskajos mēdijos. Turpretim minētajā Igaunijā,
kur pat pārdevēji benzīntankos nelabprāt runā krieviski, mūsu
"Skaties divreiz!" kampaņas analogs 50% plakātu saka "zameķ meņa!"*
un tikai 50% to pašu igauniski. Lai kādai tautībai piederēja vīri
melnā, nelaimīgā mikroautobusa vadītājs Limbažu rajonā, kā arī
grūtniece un divgadīgais mazulis, kam Neatkarības diena beidzās ar
avāriju un slimnīcu, visiem automobiļiem uz numura zīmes bija
rakstīts viens un tas pats - LV.
*) Pamani mani!