Pēc Nicas un Monako iepazīšanas (sk. 25. jūlija KDi) laiks noīrēt auto. Ko tur liegties, aizsegt Dienvidfrancijas žilbinoši zilās debesis ar jumtu ir vistīrākais grēks, tāpēc kabrioleta izvēli nenākas noželot ne mirkli. Lai arī attālumi starp tuvākajām pilsētām un ciemiem ir nelieli, ar auto tos sasniegt ir nesalīdzināmi ērtāk, nekā izmantojot sabiedrisko transportu vai Dienvidfrancijas dārgos un grūti "noķeramos" taksometrus.
Aptuveni 30 minūšu attālumā no Nicas, Senpoldevansas ciemata pakājē, noslēpusies izcila pērle – viesnīca Toile Blanche (826, Chemin de Pounchouniere, Saint Paul de Vence). Sena lauku muiža, kas ar mūsdienīgiem akcentiem transformēta par miera oāzi. Toile Blanche grūti nosaukt par viesnīcu, jo šeit pārņem sajūta, it kā jūs satiktos ar sen neredzētiem draugiem – tik personīga ir uzņemšana. Toile Blanche kodols ir brāļi Nikolā, Gregorijs un Žils, kuri ar zīmolu Leroy Brothers darbojas arī modernās mākslas laukā, un viņu rokraksts akcentēts interjera elementos – lielformāta fotogrāfijās un gleznās.
Mūsdienīguma gars
Uz Senpoldevansu no Toile Blanche var doties ar auto vai kājām. Neilgā pastaiga pa serpentīnveida ceļu aizvien augstāk kalnā prasa nelielu fizisko piepūli, taču atklāj pārsteidzošus skatus uz tuvāko apkārtni. Ienākot pilsētā cauri senajiem vaļņiem, jāļaujas šauro ielu labirintam – apmaldīties ir neiespējami, jo no viena nelielā ciemata gala līdz otram var aiziet 10 minūtēs. Senpoldevansa ir savdabīgs muzejs zem klajas debess, kur ik uz soļa var uzdurties kādai no daudzajām modernās mākslas galerijām, kuru futūristiskais interjers organiski saplūst ar viduslaika ciemata arhitektūru.
Tieši pārsteidzošais mūsdienīguma gars patīkami atšķir Senpoldevansu no citiem senajiem ciematiem, jo laiks šeit nav iekonservēts, vēsture ir kā platforma mūsdienīgai attīstībai. Senpoldevansā ir viens no skaistākajiem modernās mākslas muzejiem Eiropā Fondation Maeght, kura tapšanā bijuši iesaistīti Miro un Šagāls. Arhitekta Hosē Luisa Serta 1964. gadā projektētājā baltajā ēkā izstādīti Bonāra, Braka, Kandinska un citu autoru darbi.
Savukārt leģendārā viesnīca La Colombe d'Or (Pl. General de Gaulle, St Paul de Vence, 06570) lepojas ar Pikaso un Matisa darbu kolekcijām – savulaik dižgari par vakariņām un naktsmītni šeit norēķinājās nevis ar naudu, bet gan saviem darbiem. Colombe d'Or restorāns jau sen nav tikai vieta, kurā ieturēt izcilu Provansas virtuves maltīti. Tā ir Meka, kurā viesi atgriežas vairāku gadu desmitu garumā, lai atkal un atkal baudītu šo vietu, apsēstos pie sava galdiņa, nemainīgi uzkodās izvēlētos svaigo dārzeņu grozu un pasūtītu glāzi rozā vīna. Un, protams, uzmestu aci Ležē gleznojuma sirreālajiem varoņiem, kas jau dekādēm nolūkojas uz restorāna dārza apmeklētājiem.
Īpašu burvību Senpoldevansa iegūst pēc saulrieta. Ielās valda klusums, caur slēgto mākslas galeriju logiem plūst intīma gaisma, un tikai rets pretimnācējs vai kaķis iztraucē pilnīgo vientulības sajūtu. Senpoldevansa nozog uzmanību no apkārtējām vietām, īpaši no Vansas (dažus kilometrus ziemeļu virzienā no Senpoldevansas), kas lepojas ar vaļņu nocietinātu vecpilsētu. Vansas vēsturisko daļu vislabāk izstaigāt agri no rīta, pirms vēl šaurās ielas nav piepildījuši tūristu pūļi. Vansa īpaši tuva bija Anrī Matisam, kura darbi rotā nelielās kapelas Chapelle du Rosaire sienas.
Džeza laikmeta atskaņas
Visi ceļi ved gar jūru – vismaz ainaviskākie noteikti. Francijas Rivjēras rietumu virzienā ceļš Bord de mer izvijas cauri tādiem pieturpunktiem kā Antiba, Antibas zemesrags un Kannas. Tas ļauj baudīt ne vien skatus, bet pa ceļam arī piestāt kādā no pludmalēm un izbaudīt atsvaidzinošu peldi. Antibas sejas neatņemama sastāvdaļa ir osta, kurā koncentrējas lielākais jahtu skaits visā Rivjērā, tas ir Vidusjūras burāšanas centrs. Ceļš gar jahtu piestātni aizved līdz vecpilsētas mūriem un Pikaso muzejam. Dižā spāņu gleznotāja vārds cieši savijies ar Rivjēru – uzturoties Château Grimaldi, kurā pašlaik atrodas mākslinieka muzejs, viņš guva iedvesmu tādiem darbiem kā Kaza un Dzīves prieks.
Džeza laikmeta gara atskaņas joprojām jūtamas Antibas zemesraga pussalā. Lai arī laiks, kad bohēmiskām dzīrēm šeit nodevās Ficdžeraldu pāris, ir palicis pagātnes atmiņās, šis joprojām ir viens no greznā dzīvesveida centriem. Hotel du Cap Eden Roc (Boulevard John F Kennedy 06601, Antiba) zemesraga pašā smailē ir visvairāk iekārotā zvaigžņu apmešanās vieta. Kannu kinofestivāla laikā elegantā luksusviesnīca, kas pirms dažiem gadiem piedzīvoja iespaidīgu 45 miljonus eiro vērtu renovāciju, čum un mudž no spīdekļiem. Pat ja šeit nenakšņojat, atbildi uz jautājumu "Kāpēc šī viesnīca ir tik īpaša?" var iegūt, ieturot maltīti tās restorānā Eden Roc Restaurant. Ēdiena izpildījums, viesmīlības augstākā pilotāža un nepārspējamais skats pāri tirkīzzilajam ūdenim uz tālumā esošajām Lerensu salām tiešām liek palūkoties uz dzīvi rožainā gaismā.
Hotel du Cap Eden Roc apmeklējuma pēcgarša saglabājas ilgi, un labākais veids, kā to paildzināt, ir vakarpusē doties uz Kannām un pasūtīt glāzi saldi rūgtenā French 75. Laba izvēle ir jauneklīgā viesnīca Hotel 3.14 Cannes (5, rue François Einesy 06400 Cannes).
Aizvien augstāk kalnos
Atsevišķu dienu vai pat vairākas vērts veltīt nelielajām, ļoti skaistajām vietām Francijas Rivjēras austrumos. Gleznainais autoceļš Moyenne Corniche vilina ik pēc brīža apstāties kādā no skatpunktiem un vērties Vidusjūras horizontā. Kalnu ieskautā piekrastes pilsēta Vilfranša, veroties no tālāka skatpunkta, atgādina amfiteātri. Vēsturiski kalpojusi kā ostas pilsēta, arī šodien tās ieliņās var uzķert zvejnieku ciemata atmosfēru. Vajag sekot intuīcijai, un tā jau pēc brīža aizvedīs nost no cilvēku visvairāk piesātinātajām ielām krastmalā uz klusiem pagalmiem, kur pilnīgā harmonijā dzirdama tikai putnu čivināšana un augu lapu čaboņa vējā. Pārsteigums ir pavisam īsā, taču dažādu sajūtu buķeti uzjundošā Tumšā iela (rue Obscure). Paslēpusies zem velvēm, tā ir līdzīga nelielai pazemes ejai, un tajā dzirdama tikai spokaina soļu atbalss. Otrajā pasaules karā tā izglāba daudzu iedzīvotāju dzīvību, jo uzlidojumos sniedza drošāku patvērumu par neaizsargātajiem namiem. Visā Vilfranšas garumā stiepjas liedags, tāpēc šī ir ideāla vieta pēcpusdienas peldei.
Tālāk ceļš vijas aizvien augstāk kalnos, kur atrodas piekrastes augstākais ciemats Ēza. Tās lielākais trumpis ir atrašanās vieta – reibinoši augstu uz klints smailes. Dienas vidū pilsētas šaurās ielas ir ka tūristu piepildīts skudru pūznis, tāpēc lielākais baudījums ir iespaidīgais ceļu serpentīns līdz Ēzai, kas atgādina lēnus amerikāņu kalniņus ar dramatiskām ainavām.
Rozā un gaišzilā salikums
Ferā zemesraga pussala iemieso Rivjēras izsmalcinātās greznības esenci. Līdzās neprātīgi krāšņajām šodienas miljardieru villām (miljonāri tās vēl tikai iekāro) pussala glabā pagātnes visvairāk noslīpēto dārgakmeni – villu Ephrussi de Rothschild – leģendārajam Rotšildu klanam piederošais ekstravagantais savrupnams ar greznajiem, tematiskajiem dārziem aizrauj elpu. Īstens mākslas darbs, kuru baronese Beatrise Rotšilda īstenoja XX gadsimta sākumā. Rozā un gaišzilā salikums šeit iemiesots līdz perfekcijai – villas maigi rozīgais tonis gleznaini saderas ar Vidusjūras toni. Sajūtas paspilgtina ar pulksteņmeistara precizitāti iekārtotie dārzi – no Ķīnas austrumniecisko akcentu piesātinātajiem līdz Provansas lavandu klātajiem.
Francijas Rivjēra sniedz neaizmirstamas emocijas. Kad lidmašīna atraujas no skrejceļa, pārņem patīkama mazuma pēcgarša – tieši tāda kā pēc glāzes Bollinger. Neliela eiforija, kad baudīta izcilība, un leģendārais Rivjēras šarms – tas joprojām ir tepat un raisa vēlmi atgriezties, lai šo šedevru turpinātu šķetināt tālāk – ciemu pa ciemam, ielu pa ielai.