Jegors Jerohomovičs**
Ambiciozā izrāde Vārna ir dejas, mūzikas, teātra un vizuālās mākslas "mutants", kurš dzimis primabalerīnas Elzas Leimanes un mūziķa Reiņa Sējāna iztēlē. Būdama etīžu virkne, Vārna nevis stāsta stāstu, bet uzbur atmosfēru – tas ir rituāls ar šamanisma elementiem un mistiskiem simboliem. Elza izdejo pašas radīto horeogrāfiju, taču tajā pietrūkst formas precizitātes un kustību oriģinalitātes. Reinis diriģē orķestrīti, kurš spēlē viņa kompozīcijas – no akadēmiskās līdz tehnomūzikai, tie varētu būt pārpalikumi no Instrumentu skaņu krātuves. Dejotāja pārtop par vārnu, zirnekļu karalieni, melno burvi un izspēlē psiholoģisku drāmu – viņa ir kaislīga, ekstātiska, nemierīga. Elzas pašatdeve nespēj kompensēt horeogrāfisku ideju trūkumu. Priekšplānā – patoss un pretenciozitāte. Kustību komplekts ir naivs un bezsaturīgs, taču tiek pasniegts ar pārspīlētu dramatismu, eksistenciālu traģismu. Balerīnas horeogrāfiskie vingrinājumi, papildināti ar akrobātiskiem trikiem, ir manierīgi, smagnējus tos padara pašidentifikācijas meklējumu un vientulības tēma. Izrāde pārvēršas par konceptuālu mākslas instalāciju, Cirque du Soleil šovu gotiskās noskaņās. Vārna izliekas par kaut ko nozīmīgāku nekā patiesībā ir. Tas ir lidojums uz nekurieni.
Inta Balode****
Vārna ir niansēs pārdomāts un ar sirdi radīts komandas darbs. Izrāde ir pieblīvēta ar efektiem, bet tas netraucē, jo daudz jāizmēģina un jānoķer laiks. Baleta pasaku varones var sākt dzīvot sievietes un mākslinieces mūžu tā pilnasinībā daudz vēlāk. Spēcīgākā balss vēl ir mūzikai un tās izpildījumam, savukārt kustības spēks dzen asnus cauri asfaltam. Reinis Sējāns un Elza Leimane ir vienas kārts divas puses – viņš stāv augšā, viņa kā sikspārnis karājas zem viņa pēdām. Te ir sākums. Drīz viņa lidos pati, bez sadistu tērpos ģērbtu vīru vadītajiem striķiem, plīvuriem un makšķerēm. Ja ieraugi lietas to skaidrībā, pasaule mainās. Izrāde dod telpu interpretācijai: gotu jaunieši uz debesskrāpja jumta malas, šamanisks pārdzimšanas rituāls, dzīves ceļa abstrakcija, varas spēles baletdejotājas liktenī vai personīgs stāsts. Fascinē dejotājas precizitāte vārniskajās kustību niansēs, daiļrunīgās plaukstas un redzošās sievietes spēks vaibstos un acīs. Viņa izplēš pēdas no puantēm, un stiprie kāju pirksti beidzot ieelpo. Vārnas ir gudras un skaistas. Kamēr viņas klusē, viss ir mierīgi. Vārnas trenc viņu balss dēļ. Balerīnas klusē; kad viņas iegūst balsi, daudziem ir bail. Citi bauda, kā balss ver durvis uz citu pasauli.