Tas ir balets, ko var atļauties tikai ļoti lieli teātri – gan finansiāli, gan mākslinieciski. To izrāda gan uz Londonas, gan Parīzes un citām pasaules lielajām skatuvēm. Tagad būs arī pie mums – Rīgā," priecājas Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.
Jauniestudējumu Rīgā, precīzi īstenojot ievērojamā britu horeogrāfa sera Frederika Eštona vēsturisko veikumu, inscenējis horeogrāfs Žans Kristofs Lesāžs, savukārt muzikālais vadītājs ir ilggadējais LNOB diriģents Farhads Stade.
Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notiks 10. novembrī plkst. 19. Nākamās izrādes šosezon sekos 11. novembrī, 1. un 20. decembrī, 2. martā, 26. aprīlī, 11. maijā un 9. jūnijā.
Aprēķina laulību nebūs!
Atraitne Simone vēlas savu vienīgo meitu Līzi izprecināt turīga zemes īpašnieka dēlam Alēnam, taču meitene mīl jauno zemnieku Kolā. Lai gan Simone dara visu, lai nepieļautu viņas meitas un Kolā attiecības, mīlētāji tomēr pārvar šķēršļus, un Simonei nākas samierināties ar meitas izvēli. Šāds īsumā ir baleta sižeta kodols. Līzes lomu jauniestudējumā atveidos Jūlija Brauere, Sabīne Strokša, Elza Leimane, Jolanta Lubēja un Annija Kopštāle, Kolā lomu dejos Filips Fedulovs, Dariuss Florians Katana, Viktors Seiko, Eidens Viljams Konefrijs un Kārlis Cīrulis. Atraitnes Simones lomu jau kopš šī baleta pirmsākumiem dejo vīrieši, un Latvijas Nacionālā baleta versijā šo tēlu interpretēs Antons Freimans un Andris Pudāns. Alēna lomu atveidos Aleksandrs Osadčijs un Fabio Sonconji.
Veltīgā uzmanība ir izcils komiskā baleta paraugs. Ikoniska ir Mātes deja ar koka tupelēm, kura vēl jo uzjautrinošāka ir tāpēc, ka stingrās, dusmīgās Mātes lomu viņš uzticējis vīrietim. Tā ir liels izaicinājums gan izpildītājmāksliniekiem uz skatuves, gan diriģentam un orķestrim, jo dejas soļu ritmi precīzi jāieauž muzikālajā priekšnesumā.
Vēstures dzīvā klātbūtne
"Man ir liels prieks, ka šī baleta licences turētājs Žans Pjērs Gaskē kungs ir Rīgā. Tā ir saskarsme ar baleta vēsturi. Ar viņu runājot, varēju tikai apbrīnot to, ar kādām personībām viņš savā dzīvē bijis kontaktā – ar Eštonu, Makmilanu, Nurijevu, Fonteinu un daudzām citām baleta pasaules leģendām. Tāpat arī Žana Kristofa Lesāža kungs, kurš perfekti pārvalda šo baletu līdz mazākajai kustību niansei, ļoti īsā laikā iestudēja šo trīs cēlienu baletu. Sākām iestudēt 3. oktobrī un jau 31. oktobrī ejam uz skatuves. Tas bijis iespējams, pateicoties Latvijas Nacionālā baleta mākslinieku augstajam profesionālajam līmenim, jo paralēli darbam pie jauniestudējuma viņiem šajā laikā bija jānodejo desmit dažādas repertuāra izrādes (ar septiņiem darbu nosaukumiem), kuras visas bija vēl arī jāsamēģina. Viesi man teica, ka nav redzējuši baleta kompāniju, kas tik smagi strādā. Izrādei gatavi jau ir divi izpildītāju sastāvi, un vēlāk pievienosies vēl arī jauni sastāvi," stāsta Aivars Leimanis.
Nav daudz tādu baletu, kuri uz skatuvēm eksistē paralēli ar atšķirīgu, dažādu komponistu radītu mūziku. Vēstures gaitā tas piedzīvojis arī vairākus inscenējumus, turklāt sākotnējais iedvesmas avots bijis pavisam nekustīgs – horeogrāfs Žans Dobervals šo baletu radīja 1789. gadā, iedvesmojies no mākslinieka Pjēra Antuāna Boduēna darbnīcā tapušās guašas Mātes strostētā zemniece (1765). Piedzīvojis pirmizrādi Bordo teātrī 1789. gadā, baleta stāsts izrādījās tik dzīvotspējīgs, ka to turpināja izmantot, mainot nosaukumu, horeogrāfiju un mūzikas partitūru. Pasaulē pazīstams ar nosaukumu Slikti pieskatītā meita, balets visbiežāk tiek iestudēts divās versijās: ar Luija Žozefa Ferdinanda Herolda 1828. gadā vai ar Pētera Ludviga Hertela 1864. gadā radītajām partitūrām. Latvijā baletu pazīst ar nosaukumu Veltīgā uzmanība, un mūsu baleta vēsture sākās ar Nikolaja Sergejeva inscenējumu un Pētera Ludviga Hertela mūziku. Pirmizrāde notika 1922. gada 1. decembrī.
Frederiks Eštons savā 1960. gada iestudējumā Londonas Karaliskajā baletā izmantoja L. Ž. F. Herolda versiju diriģenta Džona Lančberija aranžējumā. Frederika Eštona meistarīgi veidotais balets ir trešais šī dzīvespriecīgā stāsta iestudējums Latvijas Nacionālajā baletā. Šis ir viens no krāšņākajiem un līksmākajiem leģendārā angļu horeogrāfa Frederika Eštona darbiem. Frederika Eštona veidotais iestudējums ar Osberta Lankastera scenogrāfiju un kostīmiem joprojām tiek plaši iestudēts visā pasaulē un šobrīd tiek uzskatīts par šī baleta kanonisko versiju. Tieši to mēs varēsim vērot Latvijas jauniestudējuma pirmizrādē 10. novembrī.
"Šis balets ir dabas svinēšana. Eštons uz skatuves pat vēlējās dzīvu poniju," atceras Žans Pjērs Gaskē. Viņš uzsver, ka tieši mīlestība uz dabu un cilvēkiem ir īpaša pievienotā vērtība, ar ko Eštons bagātināja romantisko stāstu par lauku dzīvi." Eštonam piederējusi lauku māja, un viņš ar prieku turp vienmēr devies no Londonas, kur savukārt viņš dzīvojis izsmalcinātu pilsētnieka dzīvi. Komiskā baleta Veltīgā uzmanība panākumi ir likumsakarīgi, jo Eštons ir ne tikai neparasti muzikāls, lirisks un ekspresīvs horeogrāfs, bet arī teatralitātes un kompozīcijas meistars. Turklāt viņam bijusi lieliska humora izjūta.
Dzirkstī un nenoveco
"Frederika Eštona balets Veltīgā uzmanība ir radīts pirms vairāk nekā 60 gadiem, taču tas nešķiet vecs. Tas ir vienkāršs un viegls, ar skaistu mūziku un kostīmiem, kas palīdz aizmirst par problēmām ārpus teātra sienām," iestudējuma inscenētājs Žans Kristofs Lesāžs ir pārliecināts, ka skatītājiem tas patiks. Pirms dažiem gadiem viņš piedalījies Veltīgās uzmanības iestudēšanā Vīnē, strādājot ar galveno solistu. Frederika Eštona fonda pārstāvji, kuri vēroja mēģinājumu darbu, piedāvāja turpināt strādāt ar Veltīgās uzmanības iestudējumiem arī citos teātros. Kopš tā laika, specializējoties Veltīgās uzmanības iestudējumu veidošanā, Ž. K. Lesāžs pabijis Francijā, Japānā, Korejā un Romā, bet pēc pirmizrādes Rīgā dosies uz Parīzi.
Par darbu ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniekiem viņš stāsta: "Šeit, Rīgā, vadošie solisti, kas apguva Līzes un Kolā lomas, sākumā bija apjukuši. Tas bija saprotami, jo horeogrāfijā ir daudz folklorisku elementu un bija jāmācās dejot ar dažādiem rekvizītiem, piemēram, ar nūju un lentu, kas nebija pierasts. Frederika Eštona baleta horeogrāfija ir sarežģīta un prasa augstu tehnisko varēšanu. Baletā ir daudz lēcienu, pagriezienu, pacēlienu, un tas viss ir jādara tā, lai skatītāji nenojaustu, cik grūti tas patiesībā ir. Bet tā ir baleta maģija – publikai nav jāredz sviedri, viņiem ir jābauda izrādes burvība."