1. septembris

Viss patika, izņemot sadistisko klases audzinātāju. Skolotājas iecienītais triks, kad viņai izdevās noķert bērnus starpbrīdī, bija šāds: ar vienu roku griezt skolēnu aiz auss tā, ka dibens ceļas gaisā, un tad kniebt pēcpusē. Tā kā raustījāmies no kniebieniem, savērptā auss sāpēja vēl vairāk, bet situāciju pazemojošāku padarīja tas, ka esi ar galvu uz leju un neuzdrīksties pretoties.

Šodien audzināšana ar kniebšanu nav tik atzīta un pašizpausmes metodes vecās gvardes skolotājām kļuvušas smalkākas. Nupat pavasarī radu meitene gatavojās absolvēt Pierīgas mākslas skolu. Klusā un centīgā pusaudze labu laiku nevarēja trāpīt skolotājas redzējumā, kādam jāizskatās audzēkņa diplomdarbam. Nesaprašanās samilza, meitēns ierāvās sevī un, par spīti vecāku uzmundrinājumiem, nolēma mākslas skolu nebeigt. Tomēr radinieku fronte nav joka lieta, un kopīgiem spēkiem spuraino pusaudzi izdevās pielauzt uzzīmēt mācību gadus vainagojošo diplomdarbu un nostāties aktu zāles priekšā, lai to aizstāvētu.

"Jums nav paveicies, ka esmu jūsu oponente," aizstāvēšanas brīdī ar svinīgi tērptiem radiem fonā runu sāka skolotāja. "Turklāt šī ir mana specialitāte, tāpēc varu apliecināt, ka kļūdu šeit ir ļoti daudz. Nu ļoti daudz!" viņa deva vaļā. "Pārējie bērni četrus mēnešus neatslābstoši ir zīmējuši, bet šeit redzams – vezums nav kustējies un zīmējumam veltītas tikai četras dienas." Ziedu pušķus sažņaugušie radinieki kaunā klusi stenēja, pie viena novērojot vēl pāris bālu pusaudžu izkulšanu, kuri no šīs dienas mākslinieciskām izpausmēm vairs nepievērsīsies. Sašutušie radinieki, protams, pēc pasākuma metās pie direktores, tai nekas cits neatlika kā tēlot krastā izmestu zivi, un ar to aizstāvēšana beidzās.

Šodien mana meita sāk iet 1. klasē, un, gatavojot viņu skolai, atgremoju šos stāstus, arī ziņu, ka puse no skolotājiem ir virs 50 gadiem. Nesen skolotāju tālākizglītības kursos noķēru lektori ar nopietnu stāžu Izglītības ministrijā un lūdzu man ieteikt piemērotu skolu bērnam. "Jo tālāk no Brīvības pieminekļa, jo labāk," viņa nevilcinoties ieteica, ar to domājot ne tik daudz ģeogrāfisko rādiusu, drīzāk norādot uz skolām, kurās, galvu nepacēluši un neiepīkstoties, mazie bērni staipot bruņurupuču somas, cenšas piepildīt vecāku sapņus par labu karjeru un nosargāt skolas prestižu.

Būdams skolotājs un lūkodams pats sakārtot šīs domas, varu tikai ieteikt sev un kolēģiem – atrast to smalko balansu starp tradīcijām, programmu, administrācijas gribu un, no otras puses, uzdevumiem, kas attīsta tieši tās spējas, kas katram bērnam stiprākas. Skolu konveijers, kas gatavo pēc vienas mērauklas mērītus strādniekus, nevar būt mūsu nākotne. Mums jāsaredz un jāriskē atbalstīt bērnu unikālās spējas, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākotnē viņi būs tie nedaudzie, kas uzturēs mūs – milzīgo pensionāru armiju.