Dzejoļi uz mūsu priekšstatu fona par sirreālisma dzeju it kā nebūtu nekas sevišķs, taču – paskatieties, kad tā sarakstīta igauniski! Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latvijā nekā tāda nebija. Ja runājam par modernitāti latviešu dzejā kā tādu, bija Monta Kroma (1919-1994) un viņas arī sešdesmitajos gados tapušais dzejas krājums Lūpas. Tu. Lūpas. Es (1970), bet tas bija kaut kas pavisam cits.
Ir aizpildīts vēl viens tukšais laukums. Ar somu divdesmitā gadsimta dzejas klasiķa Penti Sārikoski (1937-1983) dzejoļu grāmatas Tiarnia iznākšanu latviešu valodā. Biju saskāries ar Sārikoski tikai nelielā apjomā latviski agrāk iznākušajā somu dzejas izlasē, kura divas rindas izmantoju savā dzejolī, tas bija šādi: un, kā teiktu kāds soms / jūsu zirgiem nav nekādas vainas / vienīgi acis tiem ir nāsīs. Tas, kā rakstīja Sārikoski (nav lielas jēgas citēt tikai pāris rindas viņa raksturošanai), dzejas, ne paša autora ziņā nav nekas nepazīstams, bet arī te jāņem vērā fakts, kad tas sarakstīts. Vidēji pirms trīsdesmit pieciems četrdesmit gadiem, taču no atskaņām tur nav ne miņas.
Šī grāmata ir pieminama arī atdzejotājas Maimas Grīnbergas ievada sakarā. Šeit iespaidīgi atsegta Sārikoski dzejnieka un tulkotāja personība visā tās pretrunīgumā. Aprakstītāja somu dzejas milzi nesaudzē it nemaz, un diez vai viņš pats to gribētu. Uzsvērtas viņa valodu zināšanas, pienesums un revolucionārā pieeja tulkošanā, kā arī viņa pseidokomunistiskais pasaules uzskats, paša iztēlē sadomāts un pēc tam aizsviests kā nederīgs. Kulminācija šajā ziņā ir dzejoļu krājums ar nosaukumu Pāri Staļina galvai skatos ārā. Ievada autore daudzkārt uzsver arī Sārikoski negausīgo dzeršanu, un, pēc visa spriežot, neatkarīgi no detaļām, arī man ir skaidrs, ka tieši alkoholisms novedis viņu nāvē, saasinādams viņā mītošās kolīzijas, radīdams fiziskas un psihiskas sekas un, galu galā, sagraudams.
Te rodas jautājums – ja autors ir no citas zemes, un ja ir miris, tikai tad var rakstīt šerpāk un godīgāk? Taču esmu pārliecināts, ka Maima tikpat godīgi uzrakstītu par katru no mums. Tagad atliek domāt, ka latviešu dzejnieki pārsvarā nomirst nevis no dzeršanas, bet no ēšanas. Dzeršanas kaite tiek noslēpta aiz visādiem izdomājumiem un leģendām. Lai gan zināms, ka pat tas, ka cilvēks mirst skaidrā, neizslēdz, ka viņš, ļoti iespējams, ir miris no dzeršanas radītajām sekām. Taču dzeja uzspļauj nāves iemeslam!