2024. gads teātrī. Latviešu kods, bet ne tikai

Liepājas teātrī Regnārs Vaivars un Mārtiņš Kalita rada iespaidu, ka skatītājs līdz ar sportistiem tiek iesēdināts bobsleja kamanās un palaists pa trasi. Latviešu raķetes – maksimālisms, triumfs un sāpīga pēcgarša. Valters Sīlis, saņēmis rokās Liepājas teātra vadības grožus, aizkustina Tēvā klusumā, kurā meita teju izmisīgi meklē saikni ar tēvu, un satriec mazajā formātā izrādē Dievs ir šeit, nolaižoties izmisuma bezdibeņos kopā ar Ludmilas Roziņas lugas galveno varoni. Valters Sīlis paspēj būt visur – gada pašā sākumā filigrāni iestudēt Sibīrijas haiku Leļļu teātrī, samulsināt ar izrādi bez aktieriem Konference visumā labiem cilvēkiem Dirty Deal Teatro, iesaistīties projektā Šķelšanās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, ar ukraiņu un latviešu aktieriem iestudēt izrādi Ik dienas Valmieras vasaras teātra festivālā, skatītāju sēdvietas noliekot ietves malā. Gada beigās Dirty Deal Teatro top Alfas – traģisks un ironisks laupītāju stāsts mūzikas teātra žanrā. Ir arī vairākas atgriešanās pie panākumus guvušiem darbiem jaunās skaņās. Dailes teātris Meža gulbjus uztic Klāvam Mellim, kurš vienpadsmit brāļus iesēdina braucamrīkos ar minamiem pedāļiem. Jaunajā Rīgas teātrī Alvis Hermanis atgriežas pie govīm Melnajā pienā/2024 un vēlāk mēģina vēlreiz iekāpt arī Arkādijas ūdeņos. Reinis Suhanovs Valmierā otro reizi biogrāfijā interpretē Blaumaņa Pazudušo dēlu, radot reizē šķietami vieglu, Jēkaba Nīmaņa mūzikas ritmā izdejojamu un tomēr tik smagu lauku ģimenes portretu, kas saņem vairākas Spēlmaņu nakts balvas un uz ko biļetes izķer sekundēs, ne minūtēs. Jaunais režisors Jurģis Lūsis Nacionālajā teātrī pieķeras Dullajam Daukam – pēc būtības un satura, daudz nebēdājot, ka rakstnieka Sudrabu Edžus biogrāfija tiek apspriesta un kritizēta un tiek domāts par viņa pieminekļa pārvietošanu. Topošie aktieri Elmāra Seņkova un Toma Treiņa izrādēs runā par svarīgiem jautājumiem tieši tādā maksimālisma pakāpē, kādā to prot darīt tikai jauni cilvēki. Popularitāti Latvijas vidē atgūst ne vien Mārtins Makdona, bet arī Mariuss fon Maienburgs – bez studentu Mācekļa/Mocekļa arī Nacionālā teātra Aktieru zālē Henrija Arāja iestudētā Ugunsseja uzrunā skatītāju. Priecē izrādes bērniem. Nacionālais teātris atvēzējas Astridas Lindgrēnes darbam Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki, kas nostiprina Paulas Pļavnieces reputāciju bērniem adresēto izrāžu kategorijā. Pirms tam šogad piedzīvoti arī citi Paulas Pļavnieces iestudējumi: Kurš sasēdēja brūno sieru? (apvienība Kvadrifrons), Lietus lāšu pasaciņas un Pelnrušķīte (Mihaila Čehova teātris). Bērnu auditoriju labi izprot arī režisore Liena Šmukste, kura strādājusi vairākos teātros. Teorijā jāatzīmē pamatīgā skatuves mākslas tulkojumu antoloģija Spriedzes lauki, kas izdota apgādā Neputns. Tajā apkopoti izcilu pētnieku teksti, kas beidzot ir pieejami latviešu valodā. Patīkami lasīt arī kustību pedagoģes Ritas Lūriņas grāmatu Dejot, kurā autobiogrāfiski motīvi savijas ar ikvienam veicamiem vingrinājumiem. Grāmatu izdevis apgāds Zinātne, kas pašā gada nogalē pārsteidzis ar vācu klasiķa Gotholda Efraima Lesinga lugas Nātans Gudrais izdevumu Raiņa tulkojumā. Trīs teātri šogad atgriezušies mājās pēc remonta – Jaunais Rīgas teātris, Valmieras teātris un Leļļu teātris. Savukārt daļēji uz koferiem nonācis Dailes teātris, kas Mazās zāles pārbūves laikā izmanto JRT iesildītās telpas Tabakas fabrikā. Šķiet, nostabilizējušies iekšējie procesi teātros, revolūciju vietā nācis salīdzinoši mierīgāks periods. Toties Spēlmaņu nakts žūrijai nācās izjust teātra vadītāju presingu: viņi apšauba kritiķu spēju objektīvi izvērtēt Latvijas teātru kopainu. To, ka visa dzīve ir teātris, mums pēkšņi spilgtā formā atgādina teksta grupa Orbīta, Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā ierīkojot izstādi Skatuves darbi, kurā performances jēga tiek piešķirta malkas zāģēšanai, suņu dresēšanai, matu griešanai. Un – jā, tas iedarbojas, tas ir gandrīz teātris!