Teātris, protams, nav ēka. Un tomēr – Jaunā Rīgas teātra un Valmieras teātra jaunās ēkas ir varens un, cerams, fundamentāls ilgtermiņa prieks. Abiem jaunajiem namiem, katram ar trim zālēm, pirmā īstā sezona būs šī, kas pagaidām ir knapi pusē. Šobrīd skatītājiem jāmācās orientēties kāpņu labirintos un jākonstatē, ka viens teātris noņēmis no fasādes Smiļģa bildi, savukārt otrs izlicis redzamā goda vietā Krodera grāmatas. Un jādomā, cik atšķirīgā veidā abi teātri gan pārdzīvoja pagaidu māju gadus, gan tagad atgriežas pie kādreiz slavenām izrādēm. Alvja Hermaņa Melnā piena un Arkādijas 2024. gada versijas JRT vēl neesmu redzējusi, bet Reiņa Suhanova otrā satikšanās ar Pazudušo dēlu Valmierā ir rezultējusies visādās nozīmēs satricinošā mākslas darbā, ko obligāti vērts pieredzēt ikkatram.
Arī Leļļu teātris savā vēsturiskajā namā atgriezās tikai pagājušā gada decembrī. Lai arī no ārpuses vizuālās pārvērtības nav īpaši pamanāmas, saturiski teātris Mārtiņa Eihes vadībā ir būtiski atdzīvojies. Sibīrijas haiku, Sivēnam pa pēdām, Čuči, spilventiņ!, Jelgava ’94, Leģendārā izrāde, Elpojot smaidus – tās ir izrādes, kuru saturs un forma liecina par mērķtiecīgu ceļu pie ļoti dažādiem skatītājiem.
Absolūtais 2024. gada režisors ir Valters Sīlis, kura katra nākamā izrāde ir pilnīgi neparedzama. Kad Valters Sīlis janvārī kļuva par Liepājas teātra valdes locekli mākslinieciskajos jautājumos, teātra zinātniece Edīte Tišheizere viņu nosauca par režisoru, kurš "spēj savu dabisko radošo ego nolikt aiz mākslas, nevis tai priekšā". Precīzāk nepateiksi. Valters Sīlis gada laikā ir radījis sešus darbus četros teātros: Sibīrijas haiku (Leļļu teātrī), Ik dienas (Valmieras vasaras teātra festivālā kopā ar ukraiņu aktieriem), Tēvs klusums un Dievs ir šeit (Liepājas teātrī), Konference visumā labiem cilvēkiem un Alfas (Dirty Deal Teatro). Tie visi ir ļoti atšķirīgi notikumi, kuros režisors kopā ar skatītājiem apgūst arvien jaunas teritorijas un tādējādi brīnišķīgi bagātina Latvijas skatuves mākslu.
Gandarījumu un lepnumu šogad sagādājuši arī citi oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām, – jau Valtera Sīļa kontekstā pieminētā Ludmilas Roziņas luga Dievs ir šeit, Rasas Bugavičutes-Pēces Tēvs klusums un Jāņa Baloža Alfas, kā arī Klāva Meļļa un Paulas Pļavnieces Ērces. Jo īpaši ir izceļamas Liepājas teātra komandas Latviešu raķetes – aizraujošs, asprātīgs un emocionāls stāsts par patriotismu, vienotību un gara spēku. Tieši tik patētiski un tieši tik būtiski.
Apgāds Neputns šogad izdevis divas skaistas grāmatas, kas apliecina teātra pētniecības dažādo dabu: leģendārā Latvijas Kultūras akadēmijas profesora Gunāra Bībera Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu (sastādītājs un redaktors Raimonds Briedis) un skatuves mākslas tulkojumu antoloģiju Spriedzes lauki (sastādītāji Dārta Ceriņa un Evarts Melnalksnis). Pirmais izdevums ir ne tik daudz teorētisks jaunpienesums, cik būtisks mēģinājums saglabāt unikāla stāstnieka, personības, daudzu jo daudzu teātra mākslinieku Skolotāja īpašo balsi, kas tiešām ir dzirdama katrā mazās grāmatiņas lappusē. Otra grāmata ir elegants pierādījums jaunlatviešu ideālu (pilnīgi bez ironijas) dzīvotspējai: tā dod privilēģiju lasīt un domāt par laikmetīgo teātri latviešu valodā.
Un vēl daudz prieka un pārsteiguma šogad sagādājušas Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) aktiermākslas programmas pēdējā kursa studentu izrādes, ko režisori Elmārs Seņkovs un Toms Treinis veidojuši LKA teātra mājā Zirgu pasts un Valmieras vasaras teātra festivālā. Māceklis, Moceklis, Pašnāvnieks, Kristāla bērni un Nevienam nezināmā Marija ir stāsti par pieaugšanu, ticību, protestu, robežām un mīlestību – par jauna cilvēka ceļu pašam uz sevi. Brīžiem ļoti smieklīgi, brīžiem šausmīgi sāpīgi, brīžiem kaitinoši, brīžiem izaicinoši, bet viscaur pa īstam. Jo smalki mānīties viņi vēl nemāk.