Acis tiem ir nāsīs

Jā, esmu kādu laiku šai saulē dzīvojis un grasos vēl kādu laiku padzīvot, cik Dieviņš lems. :)) Un, lūk, ko tev pačukstēšu: ragaviņas katram sarūpējamas pašam. Vienīgais, par ko tābrīža mājās palicējiem jāatceras - varēs vien gruntīgi aizvilkt kārtējo večuku, kad tas būs lūdzis vai iesēdies savās ragutiņās, vai gan lūdzis, gan iesēdies reizē. :)

Aivar, Aivar, kas tev zem tibiteikas?

Mani tiešām interesē, par ko cienītais Eipura kungs raksta. Lasu, lasu un pārlasu- bet nekā, tuvāk netieku. Nu, ko tu padar'īsi - vīnogas skābas...

Lūdzu "filtrē bazaru" - t.i., iebrauc tajā tēmā, par ko es rakstīju! P.S. Izraudams frāzi no visa teiktā, nepūlies ar to attaisnot savus pusaudža spriedelējumus.

Man pie Eipura pieteiktās tēmas gribas piebilst vēl, lūk, ko: 1) vērtējot ikvienu daiļdarbu, jāabstrahējas no tā autora - galīgi nav svarīgi KAS to radījis. Svarīgi, lai daiļdarbs būtu vērtība nevis surogāts vai skricelējums! Autors kā personība apspriežams vien tad, ja tiek spriests par cilvēkiem - viņu raksturiem, likteņiem un darbu/sadzīvi/kaislībām utt.; 2) daiļdarbs, protams, ir saistīts laikā un telpā kā ikviens cilvēks, un laiks (telpa - mazāk) ir tas, kas piešķir specifisku traktējumu, jo tieši laikā visvairāk mainās cilvēka kritēriji un sapratne; 3) daiļdarbam, ja tas nav haltūra vai tukša plātība, piemīt vismaz viena reāla vērtība. Nenoliedzami, ja šādu vērtību ir vairāk par vienu, tad arī pats daiļdarbs "dārgāks". Piemēram, ja daiļdarbs ir tikai oriģināls, tad tas kā vērtība pastāvēs vien īsu laiku, jo pēc gadiem šāds daiļdarbs būs kļuvis tikai par vēstures faktu, ko piemin tikai tāpēc, ka tas bijis pirmais... Toties, ja daiļdarbs, vēl ir, piemēram, arī glezniecisks, melodisks, daudzslāņaini uztverams - un nevajag šauri to attiecināt tikai uz kādu vienu mākslas jomu, tad tā vērtība top pārlaicīga - laikam ejot, katra sabiedrība to var uzskatīt atkal un atkal, un līdz ar cilvēku izpratnes maiņu, mainās arī tā interpretācija, bet tas netiek nostumts apputēšanai kādā vēstures annālē.

Iespējams, ka taisnība par to blogošanu. Redz, mums tie dzejnieki top no tiem, kam problēmas tekstu garākās rindiņās rakstīt. Cieši seko senajai tautas parunai- strādāt negribu un nemāku, būšu dzejnieks, jo domā, ka dzejnieks var neko nezināt.

Jā, dzeja uzspļauj nāves iemeslam, un ne tikai, tagad dzeja uzspļauj visam! :) Trīs reizes izslasīju šo rakstiņu, neko i lāgā nesapratu, nospļāvos un nodomāju, mūsu dzejniekiem nav ne vaina, tik neļaut šiem blogot, vien dzeju dvest. :)

Nav svarīgi KAD, bet KURŠ sarakstījis un KĀ! Ko muldat, mūžam piesaucat Nāvi? Ne dzejnieki, bet šizofrēniķi. Rakstnieka un dzejnieka pirmais uzdevums ar savu daiļdarbu IEDVESMOT, DOT CERĪBAS, IZTĪRĪT SAVU SIRDSAPZIŅU un runāt plašākā izpratnē par mūsu dzīvošanu, ne viss tikai kā aptaurētiem narkomāniem DVEST!