Melu laboratorija cenšas skaidrot padomju laikus, izceļot oficiālo un patieso, pretstatot notikumu atļautās un īstās versijas. Sociālajos tīklos jau izskanējuši priecīgi izsaucieni un pateicības vārdi! Tiesa, Harija Beķera un Daces Slavinskas veidotais saturs Ivetas Lepeško vadītajā projektā nevairās no domāšanas veicināšanas. Problēma ir raidījuma frekvence – kā veidot pastāvīgu saikni ar skatītājiem, ja katra Melu laboratorija jāgaida divas nedēļas.
Kāpēc vēsture?
Vēsture ir fascinējošu stāstu pārpilna. Tā aizrauj vienmēr, ja ir gudri un talantīgi izstāstīta. Raidījums uzlec uz vēsturisko stāstu popularitātes viļņa, kas medijos nenoplok jau gadiem. Tas mazliet aizsedz vēsturei un citām zināšanām paredzēto caurumu LTV saturā.
Raidījuma stilīgā animācija rāda, ka laiks rotē un mēs kopā ar to. Divi ekrāni simbolizē, ka katram stāstam ir vismaz divas versijas. Vēsture un tagadnes skatījuma pretruna dzen stāstu uz priekšu, liek domāt, saprast.
Pirmā Melu laboratorija tika rādīta 13. oktobrī un bija lieliski pieskaņota Rīgas "atbrīvošanas" stāstiem, melu hronikām un mūsdienu skatījumam uz indivīdu atbildību vēsturisko notikumu fonā. Otrs raidījums ķērās klāt vēl emocionālākam jautājumam – mūzika un tauta. Vienā stundā saliktas Dziesmu svētku atļautās un nevēlamās dziesmas, mūsu dumpīgā, ar aizlieguma riska adrenalīnu radītā rokmūzika, tautas patiesās domas un ilgas, kas saglabātas raidījumos Varavīksne un Mikrofons. Likās – visa mazliet par daudz, katrai tēmai varētu veltīt veselu raidījumu, bet kopējā ideja – mēs izdziedājām jūtas, devām nodevu arī oficiālajai konjunktūrai, vienlaikus apvedot ap stūri dziesmu un talantīgu cilvēku kontrolētājus.
Vadītājs kā līme?
Raidījumu vada Kārlis Būmeisters. Esmu ļoti tālu no sajūsmas brīžos, kad popmūzikas censoņi kļūst par jebkādu TV raidījumu vadītājiem. Bail, ka būs jānogaida mācīšanās periods, žēl, ka citu cilvēku zināšanas tiks liktas ne tik zinoša cilvēka mutē... Skumji, ka mediju profesionāļi tiek aizvietoti ar cilvēkiem, kam šāds projekts būs vien kārtējais citu virknē, nevis dzīves profesija. Nekā personīga, tikai pārdomas par mediju aktuālās personāla politikas akcentiem.
Skaidrs, ka šādos projektos atpazīstamība izmantota kā "līme", lai piesaistītu arī raidījuma vadītāja fanus, kuri iegūti ar citām aktivitātēm. Pieļauju, projekts ir arī Kārļa Būmeistera mēģinājums pierādīt, ka viņš spēj arī ko citu. Tas izdevies gana gaumīgi – milzu kompetenci raidījuma vadītāja acīs neredz, bet ieinteresētība nav noslēpjama. Pašreizējā projekta stadijā vadītājam nav izšķirošas lomas – saturs un forma ir daudzkārt svarīgāki.
Būtiskāk – vai, pateicoties vadītāja izvēlei, šis projekts spēj atsaukt pie TV vai projekta ierakstiem cilvēkus, kuri padomju hronikas kadrus saprot sliktāk nekā tālu zemju ceļojumu stāstus svešvalodā?
Ko var saprast?
Mēģināju iedomāties, ko Melu laboratorijā ierauga skatītāji, kam padomju laiks nav saistīts ar personisko biogrāfiju. Rīgas ieņemšanas raidījums bija perfektas vēsturnieku kompetences vadīts, turpretim mūzikai veltītais varēja ievest maldos pat "padomju dzīves" pazinējus. Lai viss būtu saprotams, pietrūkst maz – titru hronikas kadriem un tajos redzamajiem cilvēkiem, precīzu gadskaitļu, starp kuriem scenārijs lēkā kā pa batutu, mazliet informācijas par to, kas ir LTV slavenā Varavīksne un kulta figūra Aldis Ermanbriks, kas tie citi, tautas mīlētie, mūziku caur padomju žņaugiem glābušie, kuri gāja uz "lielo māju"...
Raidījums palīdz atsvaidzināt atmiņas, bet grūtāk būs ar nezinātāju piesaisti. Tā saturā ir tāda pati problēma kā diskusijā, vai pie Daugavas jāliek upes nosaukums, jo visi taču to tāpat zina.
Nezinātāji arī ir svarīgi. Lai nu kā, šāds raidījums jau sen bija vajadzīgs! To vajadzētu ātri tulkot krievu un angļu valodā – pārdot, piedāvāt, diskutēt...