Šogad, upurējoties un pametot savu posteni, vides ministram vairs nevajadzēja rūpēties par nākamo ekstrēmo pavasara izklaidi – kūlas dedzināšanu. Leģionāri, viņu pretinieki un pārējā latviešu tauta šogad ir sarīkojusi 2900 kūlas ugunsgrēku ar cietušajiem un bojāgājušajiem. Ar vairāk nekā divsimt ugunsgrēkiem diennaktī šogad varam sevi apsveikt ar uzstādītu rekordu iecienītajā nodarbē; šī tradīcija no Padomju Savienības laikiem tiek turēta augstā godā.
Vājprātīgais pavasaris turpinās ar vietējo atbrīvotāju pamošanos un došanos uz Berlīni, kas kulminē ar sarkanā karoga uzvilkšanu virs Reihstāga, ja pareizi saprotu svētku salūta simbolu 9. maija vakarā. Tiesa, sarkano karogu nomainījis Donbasa krievu karogs, kas kļuvis par tādu kā šīgada cīnītāju simbolu. Cik var spriest pēc preses, šogad Berlīnes atbrīvošanas operācijā daudz kritušo nav. Medicīniskā palīdzība bijusi vajadzīga pārdesmit cilvēkiem, un viens ir veiksmīgi atdzīvināts pēc klīniskās nāves iestāšanās.
Vēl gaisā skan tūkstošbalsīgais ģedam teiktais paldies par pobedu, kad Latvijas valsts sāk aurot hokeja drudzī. Pagājušajā nedēļā nelaikā biju aizbraucis ciemos pie vecākiem un mierīgu pusdienu vietā sastapu pie lielā ekrāna kājās stāvošu un kliedzošu mammu, kura ar lūgšanā saliktām rokām pavadīja pēdējo trešdaļu mačā ar ASV. Nedaudz pietaupīt viņas nervus man izdevās, aizvedot uz laukiem nedēļas nogalē, kur zaļie stādi brēc pēc iebakstīšanas zemē.
Pēdējais ekstrēmais uzliesmojums ieiet vasarā, Līgo laikā, kad naudu sapelnījušie Anglijas strādnieki brauc atpakaļ uz dzimtajiem ciemiem, piedzirda apkārtni un agrās rīta stundās raļļo pa grantētajiem ceļiem. Ziņās pēc tam dažkārt raksta, ka mašīnā bijuši seši cilvēki. Tikko sastapu pirmās bezdelīgas nomaļā benzīntankā. Vajadzēja gaidīt rindā, kamēr viegli iereibuši, bezzobaini veči nevarēja kaut ko atrisināt ar stacijas operatoru. Neatradusi kopsaucēju, kuplā kompānija sasēdās busā un pazuda. "Uhh!" – nopūtās operators, izkratot man sirdi. "Gribēja iesmērēt sterliņu mārciņas, bet kur es tās likšu?!"
Nemaz nav tā, ka mēs visi gaidām savus aizbraucējus mājās. Es, piemēram, krietnu daļu negaidu. Pietiek ar to, ka jēdziens "Latvijas valstspiederīgais" ir kļuvis par sinonīmu prasta noziedznieka tēlam. Uzrakstiet meklētājā šo salikumu – nekas labs neparādīsies. Iedomājieties, par cik tūkstošiem kūlas ugunsgrēku Latvijā būtu vairāk, ja savas nekoptās zemes ieraudzītu mājās atbraukušie Latvijas valstspiederīgie!
Tomēr, uzskaitot ierastos pavasara neprātus, jāpiemin vēl viens, ne tik agresīvs – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā ir tik daudz vērtīgu pasākumu, ka, plānojot maršrutus, man rokas sāk trīcēt tāpat kā mammai, kura nevar piesēst televizora priekšā, tik vien kā aizgrābti vaidēt. Njā, šogad nebūs nekāda mājās sēdēšana.