Decembra, februāra un marta pārsaldinātajām dienām ir sezonāla daba, un, ņemot talkā kripatiņu pacietības, tās var pārciest, bet šokolādes un mazgāšanas līdzekļu reklāmu pārsātinājums ar tādiem vārdiem kā "dvēsele", "laime" un "mīlestība" gan mūs slīcina visa gada garumā, tāpēc bez peldētprasmes izdzīvot ir pagrūti. Jo šīs pēdiņās pieminētās vērtības (arī šis vārds prasīties prasās pēc cenzūras) ir dabiskas, līdzīgi kā elpošana, un nepieciešamība tās saukt vārdā rodas tikai tad, ja to pietrūkst.
Režisores Alises Zariņas pilnmetrāžas spēlfilma Blakus, kas tikko nonākusi uz ekrāniem, ir brīva no šiem smagsvara vārdiem, un jau pirmizrādes nedēļā katram bija iespēja iepazīties arī ar filmas skaņu celiņu, kura uzdevums ir nākt talkā režisora, operatora, aktieru un visu pārējo redzes maņām adresētajam darbam, lai skatītājam, šajā gadījumā man, palīdzētu, piemēram, noturēt visparastāko hruščovkas balkonu, uz kura atlaidusies uzsmēķēt Antas Aizupes atveidotā varone, par gana plašu terasi. Vai noturēt suni filmā par kaut ko pēc izmēra līdzīgu manam Odiņam, bet pirmizrādē klātesošais kustonis izrādījās krietni lielāks. Katrai sagrozītās realitātes detaļai, protams, var atrast nozīmi – nav terases, kur justies brīvi un omulīgi, nu tad pietiks ar nepilnu metru platu balkonu, tāpat mīļums vienmēr tiek saistīts ar pamazināmajiem vārdiņiem, tātad arī suns kļūst par sunīti.
Visādi citādi filma nemelo – tajā var viegli (atkal vārds, par kuru sev jādod pa pirkstiem) noticēt gandrīz katrai frāzei, pat ja tā izrunāta nedroši, jo dzīvē taču mēs nekad nezinām, vai visu darām pareizi, un kino nav arī teātris, kur kailam aktiera čukstam jāsasniedz skatītājs pēdējā rindā.
"Viņai pilna miskaste / Ar mīlestības vēstulēm..." – dzied grupas Aparāts līderis Pēteris Helmss. Pirms septiņpadsmit gadiem, kad tapa šī dziesma, tikai viņš, būdams pēc tautības dānis, varēja atļauties šādas frāzes, bet šodien jau tā ir kļuvusi par ikdienu, tikai miskaste, kur visas tās mīlestības vēstules agri vai vēlu nonāk, tagad ir virtuāla, nevis reāla. Arī cita filmā skanošā mūzika nav paķerta no mūsu popmūzikas grandiem, kuru kļūšana par tādiem bijusi apzināta, bet no nosacītā "andergraunda", kas kā šajā pasaulē nācis kukainis vai smilga dzīvo savu dzīvi un gaida, kad varbūt atnāks kāds, kurš to aprīs un atzīs par gana labu esam.
Skaņu valodā Blakus ilustrē agrīnā Hospitāļu iela, romantiski ironiskās Čipsis un Dullais dziesmiņas, PND ("Meitene stulba aizgāja, / Bet labs cilvēks"), no svaigāka piedāvājuma – Origo Boys, Polifauna, The Bad Tones, Tautumeitas, Kārlis Kazāks un pat Singapūras satīns, ja nav iebarots kā balto miltu masa, bet dozēts kā garšviela, nesmacē. Gandrīz neviens no minētajiem nav tādu radiostaciju repertuārā, kas uzklikšķina uz pogas tavās smadzenēs, lai zini, vai tagad jāsmejas vai jāsēž nopietnu seju ar asarām acīs.