Bibliofilija

Šodien ar vēl pēdējo piebildi izdarīšu: 1) Priekšstats ir katram, un tas, protams, rodas no realitātes. Bet nenoliegsi taču, ka mēs paši esam dažādi: viens resnāks, otrs tievāks utt., tā jau ir relativitāle, lai gan no dabas, ja viss kārtībā, katram dota viena galva un rumpis un pa pārim roku un kāju. Piemēram, man patīk mazas, smalkas tumšmates, bet liktens izspēlē joku, un es iemīlos mollīgā blondīnē... Ko nu? Ir varianti: Ja esmu brunču mednieks, reāli šauju pa kreisi ar mazām tumšmatēm un mīlu savu reālo blondīni. Ja esmu godprātīgs, reāli mīlu savu blondīni, pa kreisi nešauju, bet gara acīm savā blondīnē tomēr sazīmēju vēlamo - ka nav nemaz tik blonda, ka tīri patieva un vispār nav ne vainas... Abstraktais ideāls netraucē baudīt atšķirīgo realitāti. Saprati? 2) Darīt nelietības neliek tas, ka cilvēkam pietrūkst sapratnes caur sirdi un palicis kaut kāds tukšums. Darīt nelietības liek kroplība - morāla kroplība. Tevis nosauktie kadri un viņiem līdzīgie lieliski apjēdz, ko dara, bet dara, neskatoties uz to, ka arī viņiem ir tieši tāda pati sirdsapziņa un prāts kā tev un man. Un nav tiesa, ka sirdsapziņa un morāle mums ļoti atšķiras - nekā! Tā kā nākam no vienas sabiedrības - šodienas Latvijas, tad tā mums visiem ir viena. Mazas nianses, protams, pastāv, jo tomēr dzīvojam dažādās ģimenēs, strādājam dažādās darbavietās utt. Bet tās ir sīkas atšķirības. Kopumā mūsu sabiedrībā zagšana, krāpšana, slepkavošana un tamlīdzīgas padarīšanas ir skaidri un gaiši nepieņemamas, nosodāmas un izskaust gribamas. Bet, neraugoties uz to un kā tu jau minēji, ir cilvēki, kuri to visu vēsā mierā dara. Viņi to dara nevis tāpēc, ka nelaiž caur sirdi, kā tev šķietās, bet tāpēc, ka ir kropļi - morāles jeb prāta kropļi! Viņiem nav bremžu attiecībā uz realitāti. Esmu parasts cilvēks un grēkoju - pārkāpju baušļus, tostarp, piemēram, mēdzu gara acīm uzzīmēt ainiņas, kur savu nelabvēli iebetonēju un noslīcinu Daugavā, bet tas nenozīmē, ka es to piepildu dzīvē! Jā, varu sagādāt viņam te un tagad problēmas, nepatikšanas un tamlīdzīgi, bet nezogu, nekrāpju un neslepkavoju. 3) Visbeidzot: patiešām, zīmēdami kartes, kā tu saki, mēs attēlojam vietu. Tu - no sava torņa, es - no savējā, visi citi - atkal no savējiem. Un tā arī ir tā vieta mums visiem - gan katram atsevišķi, gan visiem kopā! :) Un kur tu te redzi kaut ko sliktu un lieku? Jautājums jau tikai par godīgumu - lai zīmējam, paši sev nemelodami, neizskaistinādami un neizlikdamies. Bez zīmēšanas nevar - apmaldīsimies. Ja suņuks to izdara, kāju paceldams, tad cilvēks - ar prātu. Un tā ir mūsu realitāte, ka darbodamies, sajuzdami un reaģēdami paralēli arī piefiksējam kas? kā? kāpēc? Notiekošo apdomādami mēs taču nepārstājam ne elpot, ne mīlēt/nīst u.c. Cita lieta, ja ne katrreiz pat apjaušam, ka esam domājuši iekams to vai citu padarījuši... :))))) Labi padiskutējām. Prieks. Jauku vakaru! :)))))

Nu, es jau par to pašu! :)) Tikai maza piebilde - man tā prātošana un visiem ir vajadzīga tieši tikpat daudz kā baudīšana te un tagad! Saki, lūdzu, kā lai neprāto, ja pat pieļauju pitekantrops, sēni gremodams, savās pāris rievu smadzenītēs funktierēja par, piemēram, sava fātera diženajiem iekarojumiem - no baobaba pavēņa patrenkto paviānu baru - cik tas labi un pareizi!... un vienlaikus apsvēra, kurai pitekantropienei piecirst kanti - rudajai, kaulainajai vai tumšajai, apaļajai, vai abām reizē... un kā?... vai šamās nesados pa mizu un neatņems treknāko vardi... Vienvārdsakot - ir jābūt visam! Citādi pārtapsim par tiem aizdzītajiem paviāniem, kuri to vien zināja kā ēst, vairoties, nokārtoties, pakauties un nomirt jeb citiem vārdiem - nedalīti eksistēja reālajā laikā visās nozīmēs. :))))))

1) Man kaut kā dzīve tomēr negriežas tik ap seksu vien, tāpēc katrā vārda galā nesaskatu iespējas seksot. :) 2) Teoretizēšana ir vistiešākā intelekta darbināšana un tā ļauj izjust prieku, aizrautību, vēlēšanos turpināt u.c. Manuprāt, šādi prāta jutekļi un kaisles ir tikpat svarīgi kā miesas baudas. 3) KāpēcJokalemenem liekas ka es mīļoto sievieti aizstāju ar savām iedomātām prāta konstrukcijām?! Neko tādu netiku pat domājis! Un kamēr vēl atšķiru realitāti no izdomas, labi apzinos kopābūšanas vērtību ar ikvienu sev tuvu un svarīgu cilvēku - to nekas nevar aizstāt. Bet gan vienam esot, gan sabiedrībā dzīvojot cilvēks taču "neizslēdz" savu sajēgu - tajā "ierakstīts" viss, ko esam iepazinuši: i pagātne, i tagadne, i nojauta par nākotni. Un, ja vairāk esam iepazinuši, paši spējam labāk izgaršot acumirkli. Tāpēc vēl un vēlreiz - pagājušie un nemūsu elki, notikumi, pieredze u.c. dara mūsu dzīvi dziļāku un "garšīgāku"! :))

kads tam NN muti nevar aivert?