Maskavas Gogoļa centra mājaslapā publiskota latviešu aktrises Gunas Zariņas vēstule: "Es, Guna Zariņa, protestēju pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainas teritorijā un iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās.
Рекам бежать назад время, как зверю в нору.
Горным вершинам рушиться наземь в пору,
вместе с богами уподобляясь сору.
Мало осталось в мире правды и меньше чести.
(Eiripīds, Mēdeja, tulkojis Josifs Brodskis)
Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara! Ar cieņu – Guna Zariņa."
Šīs vēstules sekas ir 11., 12., 13. un 14. martā Gogoļa centrā atceltas Mēdejas izrādes, jo Guna Zariņa tajās tēlo Mēdejas lomu. Izrādes režisors Vladislavs Nastavševs (Rīga) pagaidām nav komentējis aktrises lēmumu boikotēt izrādi, kas pašai Zariņai nesusi atzinību Maskavas kritiķu vidū. Iespējams, tāpēc, ka Nastavševs Pēterburgā iestudē jaunu izrādi.
Toties Gogoļa centra vadītājs, arī Latvijā labi pazīstamais režisors Kirils Serebreņņikovs (iestudējis izrādes Mirušās dvēseles un Voiceks mūsu Nacionālajā teātrī), neatbalsta Gunas Zariņas rīcību. Savā Facebook kontā viņš raksta: "Latviešu teātra darbinieku vidē pārsvaru ņēmusi kara loģika – pēc tam kad Alvis Hermanis piedāvāja kolēģiem arī boikotēt Krieviju. Tagad viņi neatbrauks pie mums, mēs nebrauksim pie viņiem. Un kas sanāk? Karu mūsu teritorijā esam noorganizējuši mēs paši. Dzelzs priekškaru uzcēluši paši. Politiķi var līksmot – pasaule pakļaujas viņu fantāzijām, ieņem viņiem ērtu pozu."
Bet varbūt Serebreņņikovs maldās? Jo Eiropā mākslinieku aicinājumi boikotēt Krieviju kļūst arvien biežāki – Krievijā mīlētais poļu režisors Kristians Lupa atsaucis savus projektus trim izrādēm, kam vajadzēja tapt šogad, Amsterdamas un Diseldorfas mākslinieku grupa (1250 parakstu) "kategoriski lūdz" pārcelt prestižās Eiropas mākslas biennāles Manifesta 10 norisi, kam pirmo reizi bija jānotiek Pēterburgas Ermitāžā no jūnija līdz oktobrim. Arī pašā Krievijā ievērojami rokmūziķi (Zemfira, B. Grebenščikovs, J. Ševčuks) protestē pret krievu armijas iebrukumu svešas valsts teritorijā, un pavisam nesen grupa ievērojamu Krievijas kinematogrāfistu (A. Sokurovs, A. Plahovs, B. Hļebņikovs, A. Smirnovs u. c.) pauduši arī savu kategorisko "Nē!" Krievijas agresijai Ukrainā.
Protams, ikvienam ir skaidrs, ka Krievijā teatrālā sabiedrība izvēlēsies "klusēšanas taktiku" – katrs valsts teātris (arī Gogoļa centrs, ko vada Kirils Serebreņņikovs) saņem finansējumu, kā smejies, "no Putina grantiem". Proti, no pilsētu/pašvaldību kultūras budžeta. Bailes un risks pazaudēt "savu teātri" un uz ielas izdzīt cilvēkus, par kuriem esi atbildīgs, ir lielas. Tā jau arī ir tā "bļodlaižu kultūra", par kuru Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā runāja režisors Viesturs Kairišs un kuru mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiķi īsteno gadiem, bet tieši Putins padarījis par goda lietu – varai lojālie peldas naudā un īpašā statusā. Caram tuvie āksti – arī tik kategoriski var nosaukt klusējošos progresīvos teātra darbiniekus. Latvijā un Krievijā populārais mūziķis Raimonds Pauls aicina "nejaukt mākslu un politiku", bet nupat jau skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Starptautisks Krievijas boikots un izolācija no pasaules ievērojamāko kultūras darbinieku puses varbūt liktu ne tikai Krievijas "mēmajiem kultūristiem", bet arī ikvienam, kurš pērk biļeti uz koncertu vai izrādi, ieņemt savu pilsoņa pozīciju Ukrainas jautājumā. Jo pie tiem, kam bailes, nelaime nāk pirmā.