Brīvais kritiens

zum saka:Acīmredzot iepazīstoties ar Latvijas finanšu ministra vdliokei, Zviedrijas parlaments 17.martā bloķēja valdības plānus par jebkādu turpmāku valstij piederošo uzņēmumu privatizāciju. Tā ka ja reiz rakstam, tad pārbaudam faktus. Otrkārt, privatizācija nav nekas vairāk kā mantas pārdale, pārsvarā par labu atsevišķām labi situētām privātpersonām ar politisko ietekmi. Esam redzējuši paldies, nevajag. Droši vien tikai baņķieriem ir skaidrs, kāpēc jānacionalizē maksātnespējīgas bankas, bet jāprivatizē pelņu nesoši uzņēmumi !Atšķirībā no privatizācijas, mēs vēl neesam redzējuši valsts uzņēmumu pārvaldes reformu, tā ka šo sēriju es gan būtu ar mieru paskatīties :)

Your thinking mahctes mine - great minds think alike!

man ļoti patika šīs raksts un attieksme

Man tomēr arī šķiet, ka avīzē - portālā, kur blakus dižojas virsraksts par valodu (skat. Kolmani par valodu un mēli), vajadzētu piestrādāt arī kādam, kas iemāca dažus būtiskā viedokļa paudējus organizēt savu tekstu, vadoties pēc brīžam mokošām, bet tomēr dzīvām latviešu valodas normām. Vai panāk tīrāku iespaidu, tā sakot, "pēcapstrādē", lai nav tā, ka pat izcēlumā komati salikti nevietās, bet nav trāpījuši vietās... Labi noformēts, būtiskais viedoklis BŪTU daudz lasāmāks un - varbūt pat - BŪTISKĀKS.

Patiesus vārdus gadās dzirdēt tik reti. Pievienojos diloņslimošanā.

vecajam raxtiencem naksies pienemt, ka literatura vairs nav modee. nav vairs ka padomju laikos, kad dzejas dienas raina pieminekli gaza vai nost. tagad cilvekiem citas intereses - interenets, datori, spelites, iepirksanas un literaturai vairs nav noteicosaa loma cilveka gariga prata attistibaa. nu ja jus nelasa, nav jau valdiba vainiga. bez raxtiniekiem tacu ir vel profesijas, kas iet nebuutibaa un valdiba neliekas ne zinis. tada nu ir realitate, kas izdzivos specigakais un daudzas remdeno textu raxtitajas var pensioneties, ar literaturu bagatas nekluus.

Simptomātiski, ka ne šis I.Žoludes būtiskais raksts, ne L.Langas viedoklis neparādās drukātajā Kultūras Dienā. Manipulācija un cenzēšana ietērpjas arvien rafinētākos tērpos. Varai lojālie maigi pļāpā par nebūtisko. Literatūras niecināšana, prestiža graušana, nīkulīgais finansējums un zemā pašapziņa - šī diagnostika ir sen uzstādīta, bet vara pašapmierinātā vienaldzībā vienkārši klusē. Varai izdevīgi, ka kultūrpolitiskie akcenti vienmēr likti uz izpildītājmāksliniekiem, - interpretiem, ne oriģināldarbu radītājiem. Varbūt tā ir latvieša mentalitātes iezīme- izpildīt, nevis radīt? Šīm mākslu jomām būtu jābūt līdzsvarā. Tāpat kā rūpēm par valodu un literatūru. Man pazīstamie latviešu rakstnieki jau vairākas dienas ar nesamierināmu nepacietību gaida kādu varas iestāžu un atbildīgo ierēdņu kustību, kas skaidrotu gadiem ilgi piekopto netaisnību literatūras jomā. Ja tā nesekos, mēs esam gatavi radikālām un ļoti nepatīkamām akcijām.

Paldies Ingai Zoludei par specigu rakstu un viedokli. Pedejais laiks trauksmes zvaniem. Rakstniekiem nav valsts algu, kadas gan sanem augsti ieredni, pavadot savu laiku intrigas un radoso procesu kavesana. Valsts politika ir praktiski iznicinajusi iespeju rakstniekiem sanemt atlidzibu par publisko patapinajumu, iznicinajusi gramatu iepirkumu programmu bibliotekam. Musu KKfFradosas stipendijas apjomi ir komiski pat salidzinot ar Iaguniju, nerunajot par rakstnieku atbalsta programmam citur Eiropa. Vissapigak ir raudzities uz tiem 100 latiem ka muza stipendiju, un zinam, ka si programma pagaidam vispar aptureta. Dala vainas jauznemas RS, kas gadu laika ta ari nespeja klut par rakstnieku tiesibu aizstavosu organizaciju. Bet mes tacu daudz esam izdarijusi pasi. Tagad mums pasiem sevi jaaizstav. Nepietiek ar diviem, trijiem autoriem, kuri suri gruti stradajot aizcinijusies lidz salidzinosi sapratigiem honorariem , kurus sedz izdevejs. Ir daudz vajadzibu- radosais process, kura ir gan klasiki, gan jaienak jauniem vardiem, literara periodika, Latvju Teksti ka ikmenesa izdevums, literarie arhivi, muzeji, rakstnieku socialas garantijas, ja, ari balvas, kas lauj rakstniekam vismaz paris gadus pec to sanemsanas mierigi radit. Par to tacu vairs civilizetaja Eiropa nediskute. Jaruna ari par mecenatismu. Bet ja valsts neatbalsta, tad gruti mecenatam pieradit lietas svarigumu. Patlaban gatavoju lielu izstadi Dzinara Soduma 90 gadei, nemaz negaju ar so ideju uz KM, mekleju privatu naudu. Ulisu izdos privata izdevnieciba. Tadu piemeru daudz. Tagad nebutu laiks matu skaldisanai, vajadzetu vienoties, lai kartejo reizi savai valstij pieraditu nacionalas rakstniecibas nozimibu. Atvainojos, ka rakstu bez diakritiskam zimem, esmu patlaban Gruzija.

salieciet taču tos komatus kur pienākas!

Apsveicu vēlreiz! :) Turklāt eseja skaidra, saturīga, bez liekvārdības… ek, ja visi autori prastu tā izteikties, tad mūsu literatūra ietu dzīvei pa priekšu, un rakstnieki būtu sabiedrības avangardā! ;)

Šeit kāds arī rediģē tos tekstus vai tiek pausta katra autora izpratne par interpunkciju, stilu un tad - visu pārējo?

Aino taisnība, vienīgi jāuzmanās, ka varam kļūt par "skaldi un valdi" taktikas upuriem - diemžēl skandalozais Latvijas valsts mežu finananšu sadalījums (tie izrādījās meli, ka kultūras budžets nav samazināts - ir,ir - šo samazinājumu 'aizlāpīja" ar sponsoru naudu Ls 800 tūkstoši apjomā, bet literatūru un tradicionālās kultūras nozari - no sadalījuma VKKF padome izslēdza) - ar saskaldītām, savstarpēji sarīdītām sabiedrības grupām manipulēt ir vieglāk - kamēr vieni cīnās, ar naudu iebarotie - klusē. Starp citu, Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kur radošo profesiju pārstāvji sociāli ir pilnīgi neazsargāti. Pat Bulgārijā ir gan valsts stipendijas, gan pensiju piemaksas. Skatiet Lindas Kusiņas rakstu un tabulu par šo tēmu www.la.lv

Kāpēc "rakstīšana pa naktīm - un cik daudz vispār cilvēkam vajag, lai rakstītu, tulkotu", dienā strādājot kādu normālu - regulāru peļņas darbu, Latvijā tik lielā mērā kultūrpolitikas jomā tiek saistīta, attiecināta tikai uz literāro jaunradi? Kāpēc nepieprasa, lai vizuālo mākslu pārstāvji, mūziķi labā profesionālā līmenī neizpaustos kaut kad pa vakariem, kad brīvi no pamatdarba, teiksim, birojā ? Ar ko literatūras radīšana - domāšana, rakstīšana - ir vieglāka par grafikas tapināšanu vai vijoles spēlēšanu? Lai rastos izcilības un spoži, arī konvertējami literāri darbi, vajadzīgs kopt un ieguldīt. Cilvēkos. Citādi drīz būs vien klasiķi, "lētais darbaspēks, kas citādi nespēs" un jauni gurķi, kas šā tā kādu laiku sitīsies, līdz, kā te vienā komentārā rakstīts, nogurs un nāks nākamie. Tāpēc latviešu literatūrai kultūras nozarē jādod tā vieta, kas tai pienākas.

Rainis ir veltīgi izvēlēts par simbolu "vecajam un atmirstošajam", jo viņs'vēl arvien patiesībā - grūti sasniedzams, pretējā sajūta varētu būt šķietamība Raiņa ideju lieluma dēļ. Ir ļoti labi, ka Inga Žolude pievērsusies valodas un literatūras stāvoklim Latvijā, jo Latvijas vara valodu un literatūru gadiem ilgi piesmej, un tā tas nevar turpināties. Gaidīsim atbildes no tautas kalpiem, un diez vai līdz šim izvēlētā klusēšanas taktika šogad "ies krastā"!