Dzirdam jau, ka tava pildspalva atzīmē kalendārā 11. augustu kā savējo, jo Rakstivāls ir festivāls visiem rokrakstiem, – ar šādiem vārdiem festivāla rīkotāji aicina vienu pilnu dienu pavadīt Līgatnē. Visas dienas garumā Rakstivālā varēs klausīties dažādu jomu profesionāļu runas: Māra Zālīte, Nora Ikstena, Aiva Rozenberga, Valts Ernštreits, Anda Baklāne, Edgars Šubrovskis un daudzi citi dalīsies ar savām atziņām un pieredzi, kā likt lietā rakstīto vārdu.
Par Rakstivāla programmas uzdotajiem jautājumiem KDi izvaicāja festivāla iedvesmotāju rakstnieci Ingu Žoludi. Savā grāmatā Raksti! viņa ierosina pamēģināt uzrakstīt stāstu, izdomājot, kāds uzraksts tavam varonim būs uz T krekla, kādas izkārtnes viņš uz ielas lasa, kādi ir viņa slēptākie nodomi, kāda bija diena, kad viņš satika savu mīļoto, utt. u. t. jpr. Taču svarīgi uzsvērt, ka Rakstivāla mērķis šoreiz nav gluži radīt jaunos rakstniekus.
Pirmais rakstīšanas festivāls Baltijā un Ziemeļeiropā. Ambiciozi. Jājautā, kāpēc neviens nebija iedomājies tādu noorganizēt līdz jums?
Patiesībā – pirmais pat pasaulē. Jāsaka, viss ģeniālais ir vienkāršs. Kādā brīdī, kad sākām gatavot festivālu, paši domājām – kāpēc neviens agrāk to nav izdarījis? Skaidrs, ka Latvijā jau ir radošo nometņu un meistarklašu tradīcija, bet tās pārsvarā notiek iekšā burbulī, piemēram, satori.lv radošā nometne vai Aicinājums, vai Literārā akadēmija. Tur mērķauditorija ir konkrēta un šaura. Mēs esam atvēzējušies veidot publisku festivālu. Var nākt jebkurš. Nav iepriekš jāpiesakās vai jāiesūta savi literārie darbi, un tā būs viena diena. Uz vasaras skolas un nometnes laiku tev ir jābūt gatavam paņemt brīvas trīs, piecas vai pat septiņas dienas. Cik man zināms, tuvākā vieta, kur notiek kaut kas līdzīgs, ir Islande. Viņiem ir mazliet cits formāts.
Festivāla būtība ir tāda, ka var piedalīties arī tad, ja ikdienā pats raksti tikai WhatsApp ziņas un e-pastu?
Tieši tā.
No rakstīšanas un rakstniecības atvasinātais tēmu spektrs ir ļoti plašs. Pastāsti, lūdzu, par Rakstivāla programmas akcentiem.
Jā, mēs paši arī nezinām, kā labāk teikt – rakstīšanas vai rakstniecības. Rakstniecība uzreiz šķiet saistīta ar literatūru. Rakstīšanas festivāls – tas ir plašāk, bet, protams, mūsu iepriekšējās darbības fons ir rakstniecība. Esam izdalījuši piecus virzienus, par ko būs profesionāļu priekšlasījumi. Pirmā tēma, protams, ir rakstītā valoda kā jebkuras valodas, mūsu gadījumā – latviešu valodas, ilgtspējas priekšnosacījums, kā nacionālās kultūras un identitātes pamats. Visiem ir skaidrs, ka bez rakstītās valodas latviešu valodai un mūsu kultūrai sen jau būtu cits liktenis. Otrs virziens pieskaras tēmai, cik nozīmīga ir rakstīšana bērna attīstībā un kā veicināt rakstīšanas iemaņas dažāda vecuma bērniem. Tiks runāts par dažāda vecuma bērniem, arī pusaudžiem, kuri rakstīšanu var izmantot kā sevis izprašanas vai pašterapijas rīku. Pusaudžiem ir ļoti svarīgi savas emocijas kaut kur novadīt. Tas ir būtiski mums kā sabiedrībai mentālās veselības ziņā. Mēs visu laiku runājam, ka bērni starpbrīžos un uz ielas sarunājas angliski, un skaidrs, ka ar roku neviens vairs nevar parakstīt un rokraksti ir drausmīgi. Tad kāpēc mums vispār būtu jāpievērš tam uzmanība? Vai tas vispār ir svarīgi vai nav svarīgi? Ceram, ka profesionāļi mums to pastāstīs un ieskicēs interesantus un inovatīvus veidus, kā rakstīšanu savā ģimenē, skolā, stundā padarīt bērniem pievilcīgāku. Nākamā sadaļa ir rakstniecība kā mākslinieciska izpausme. Vēl viens interesants virziens, kas pēdējā laikā ir parādījies, ir rakstniecība kā garīgi terapeitiska un pašterapeitiska prakse, kas man personīgi ir ļoti interesanta. Es pati to pētu un zināmā mērā šajā virzienā darbojos. Arī savās nodarbībās esmu novērojusi, ka cilvēkiem rakstīšana ārkārtīgi nāk par labu. Ja cilvēks var no sevis izrakstīt dažādus pārdzīvojumus un traumas, tas viņu patiešām transformē. Skaidrs, ka rakstnieki nav vienīgie, kas ikdienā kaut ko raksta. Īstenībā mēs visi kaut ko rakstām – piezīmes, e-pastus, WhatsApp ziņas, dokumentus, pieteikumus, pārskatus utt. Tā visa ir rakstīšana. Gribējām uzaicināt profesionāļus, lai mums pastāsta, kā ir ar rakstīšanu citās profesijās. Man ir liels prieks, ka viena no runātājām būs domnīcas Providus direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, kura padziļināti pēta tieši mākslīgo intelektu. Viņas tēmas pieteikums – vai turpmāk mūsu vietā rakstīs mākslīgais intelekts? Neizbēgami mums par to ir jārunā. Paralēli notiks astoņas darbnīcas, kurās cilvēki varēs praktiski darboties. Darbnīcas bērniem vadīs rakstniece Luīze Pastore un māksliniece Indra Sproģe. Darbnīcu Vārdi satiek kustības vadīs tekstu autore, dramaturģe laikmetīgās dejas projektos Laura Lapiņa, kura brīnišķīgi saliek kopā laikmetīgo deju un dramaturģiju. Rakstīšanai klasiskā nozīmē būs paredzēta Haralda Matuļa darbnīca. Būs arī divas terapeitiskās darbnīcas. Vienu vadīs mākslas terapeite Inga Bitēna, otru – terapeitiskās rakstīšanas autore Iveta Harija meita, kurai pirms vairākiem gadiem iznāca grāmata Vīna meditācija sievietei. Papildus meklēsim arī rakstniecības saskares punktus ar citām izpausmes formām. Viena no tām būs vizuālā māksla. Paredzēta arī asēmiskās rakstības darbnīca – tas ir teksts, kam nav īstas nozīmes, jēgas. To vadīs māksliniece, pasniedzēja, muzejpedagoģe Ivonna Zīle. Viņa sniedz izcilus mākslas vēstures piemērus, kuros ļoti daudzi mākslinieki izmanto tekstus, bet mēs tos nepamanām, jo vairāk koncentrējamies uz mākslu. Īstenībā arī mākslā ļoti liela nozīme ir tekstam. Visbeidzot – dziesmu tekstu darbnīcu vadīs Astro’n’out soliste Māra Upmane-Holšteine. Būs vēl viena forša lieta, ko darīsim sadarbībā ar divām Līgatnes bibliotēkām. Katrā no tām ir novadpētniecības nodaļa, kurā ir savākta informācija par vietējiem iedzīvotājiem, kas ar kaut ko izceļas. Kopā organizējam literāro pastaigu.
Kāpēc tieši Līgatni izvēlējāties kā piemērotu vietu Rakstivāla startam?
Tas notika ļoti organiski un dabiski. Festivāls top sadarbībā ar Līgatnes radošo kvartālu Zeit. Mums jau pagājušajā gadā bija iesāktas ļoti veiksmīgas attiecības. Dažādu apstākļu rezultātā tur notika radošās rakstīšanas nometne, kurā bija gan asēmiskās rakstīšanas, gan citas darbnīcas. Ielikām pamatus. Tas tik forši izdevās, ka nolēmām noteikti nākamgad atkārtot. Radās jautājums, kāpēc neļaut piedalīties arī citiem. Jo mēs jebkurā gadījumā to darītu sev. Tā izauga ideja par festivālu.
Kā tu pati atbildētu uz pieteikto tēmu – vai turpmāk mākslīgais intelekts rakstīs mūsu vietā?
Es savas grāmatas vēl neesmu rakstījusi ar mākslīgo intelektu kā citi vietējā auditorijā. Festivālā Lampa klausījos diskusijas, ka arī vietējie autori to reāli izmanto.
Jaunākā statistika, ko es klausījos starptautiskā konferencē par mākslīgo intelektu, – 80 procentu no tiem, kuriem ir pieejams internets, ikdienā kaut kādā veidā jau izmanto mākslīgo intelektu. Skaidrs, ka mēs to nevaram apturēt, un tas arī nav vajadzīgs. Tā vienkārši ir evolūcija. To, ka mākslīgais intelekts aizstāj grāmatas un lasīšanu, mēs vērtējam ar vakardienas smadzenēm. Mēs nākam no laikmeta, kad nebija mobilo telefonu, interneta, kad rakstījām referātus bibliotēkā, iepriekš piesakot grāmatu sarakstu, un mums ir grūti pieņemt kaut ko citu. Jaunā paaudze skatās pavisam citādi. Viņi no dzimšanas skatās Youtube filmiņas. Man nav atbildes, un es neesmu eksperte, bet domāju, ka mums jābūt atvērtākiem un jāpieņem, ka tas notiek un notiks. Jāmēģina atrast veselīgu veidu, kā to integrēt vai līdzāspastāvēt. Kad pamēģini lietot mākslīgo intelektu, turpmākais kārdinājums ir ārkārtīgi milzīgs. Man sāpīgais punkts ir laiks. Man aiziet vairāki gadi, lai es uzrakstītu grāmatu, bet mākslīgais intelekts to var izdarīt sekundēs. Mēs par to varētu runāt ilgi un plaši, tāpēc man ir liels prieks, ka Rakstivālā būs mākslīgā intelekta tēma.
Mākslīgais intelekts var uzrakstīt romānu?
Jā, var. Tas jau notiek. Vakardien saņēmu e-pastu no kāda jauna topoša latviešu autora. Viņš man atsūtīja topošās grāmatas videotreileri. Tas nozīmē, ka grāmatas saturs ir izstāstīts videofilmiņas formā. Tas man bija kaut kas pirmreizējs. Un tas notiek šeit, Latvijā. Katrā grāmatā pamatā ir stāsts. Arī videofilmiņas pamatā ir stāsts. Tu to izstāsti ar tēliem. Vai nu tie ir vārdu tēli, vai attēla tēli.
Jā, bet jāatzīst, ka man tomēr ar savām iepriekšējā gadsimta smadzenēm pagaidām neizdodas noticēt, patiesībā – es tam drīzāk negribu noticēt, ka mākslīgais intelekts var uzrakstīt tādu romānu, kas saviļņotu lasītāju. Pieļauju, ka var radīt precīzi izkalkulētu konstrukciju, nevainojamu sižeta attīstību ar konfliktiem un kāpinājumu īstajās vietās, bet vai iespējams radīt arī to savdabīgo tēlainību un negaidīto stāsta savērpumu, ko līdz šim saucām par oriģinālu autorstilu un kas nāca no dzīva cilvēka radošās krātuves – no viņa dzīves un mākslas pieredzes, no tā, kas ir unikāls un neatkārtojams?
Es nezinu. Domāju, jo tālāk mākslīgais intelekts attīstīties, jo tēlaināk būs iespējams.
Kāda jēga tādā gadījumā ir būt cilvēkam?
Jā, tas ir labs jautājums. Es nezinu, jārīko kaut kāda darvinistu konference (smejas).
Paralēli tam visam – man ļoti patīk, ka skatos pasaules konferenci par mākslīgo intelektu un redzu, ka Ļaudonā notiek dabas festivāls, kurā no dažādām valstīm sabrauc seno tradīciju uzturētāji, piemēram, jodelētāji vai kalnu saucēji, un viņi vienkārši trīs dienas mūsu pļavās sasaucas.
Interesanti būtu pēc simt gadiem, patiesībā – daudz agrāk, nolaisties uz zemes un paskatīties, kas te notiek, kā evolūcija sadzīvo ar pūliņiem saglabāt cilvēciskas izpausmes.
Eksperti runā, ka jau 25 gadu laikā progress būs kosmisks.
Vai rakstīšanu ar roku mūsdienās, kad principā nav nekādas vajadzības to darīt, tu uztver kā elitāru un retu roku darbu līdzīgi kā groziņu pīšanu un karošu grebšanu?
Skaidrs – viss, kas mūsdienās prasa laiku, ir elitārs. Tas atspoguļo visas tendences. Man bieži jautā, vai rakstīt var jebkurš. Mana atbilde ir – jā. Pat vēlams. Jau minēju, ka savās nodarbībās esmu redzējusi, cik ļoti rakstīšana cilvēkiem dažādos veidos palīdz. Lielākoties – iepazīt sevi, ieraudzīt sevi no malas, formulēt, atklāt savus pārdzīvojumus, izaicinājumus, traumas. Tas uzreiz nes kaut kādu dziedināšanu. Cilvēki daudz labāk sevi apzinās. Šādā aspektā es teiktu – jā, rakstīt var visi, un pat vajag. Nezinu, ko par to teiktu terapeiti, bet tā ir bezmaksas pašterapija. Man bija ļoti interesants seminārs kādiem 30–40 vidusskolēniem. Iznācu priekšā un uzdevu jautājumu. Man likās, ka roku nepacels neviens un es tur baigi gudri runāšu. Jautājums bija tāds – cik no jums raksta dienasgrāmatu? Roku pacēla lielākā daļa. Es nebiju sagatavojusies tādam pavērsienam. Sapratu, cik ļoti atšķirīga, forša un brīnišķīga ir jaunā paaudze. Viņi daudz apzinātāk un aktīvāk izturas pret visu gan savstarpējā interakcijā, gan sociālajos un politiskajos procesos. Viņiem ir pilnīgi citāds skatījums. No otras puses – tas nenozīmē, ka mums tagad vajadzētu aizmirst kvalitāti un pasludināt, ka kvalitatīvu, augstvērtīgu literatūru var radīt ikviens. Lampā klausījos diskusijas, kurās dažādi profesionāļi diskutēja par mākslīgo intelektu. Viņi lietoja apzīmējumu, ka mākslīgais intelekts var radīt perfekti viduvēju tekstu. Tas būs ātri un sakarīgi, bet tajā nebūs unikālā. Tas ir cilvēciskais faktors, kuru bieži lietojam negatīvā konotācijā, kad kāds, cilvēks būdams, ir pieļāvis kļūdu. Visi eksperti runāja par to, ka tieši tas padara darbu unikālu, ka tu pat nevari izskaidrot, kāpēc to esi radījis tieši tādu.
Pirms gada 9000 literātu parakstīja ASV Autoru ģildes atklāto vēstuli, kurā aicināja pārtraukt viņu darbu nesaskaņotu izmantošanu, ko veic mākslīgā intelekta tehnoloģijas uzņēmumi. Vai Rakstivālā par mākslīgo intelektu runāsit arī autortiesību aspektā?
Tas ir tiesisks aspekts. Mēs visu laiku dzirdam sazvērestības teorijas, ka viss, kas tiek glabāts mākonī, tiek izmantots mākslīgā intelekta treniņam. Arī bezmaksas programmās, kurās piesakies, tu pretī dod to, ka var izmantot tavu informāciju. Tas noteikti būtu jautājums, par kuru būtu jārunā, bet nedomāju, ka Latvijā tuvākajā laikā tas būs tik ārkārtīgi aktuāli, ja mēs nevaram sakārtot Eiropas direktīvu par to, ka teksti internetā atrodas tikai līgumdarbības noteiktajā laikā. Mums pirms 20 gadiem publicēts teksts joprojām stāv internetā, un autors ir saņēmis tikai vienreizēju minimālu honorāru. Zvans uz Kultūras ministriju – kāpēc tas netiek sakārtots?
Lūdzu, padalies, ko runājāt Lampas diskusijā Vārdi, kas virza nāciju. Kas tev šķita interesanti un rosinoši?
Piedalījāmies tā pati komanda, kas veido Rakstivālu. Pieteicām Lampai savu projektu Vārdi, kas virza nāciju. Sarunu festivālā mums bija interesanti paskatīties uz rakstīto vārdu. Protams, jebkuras sarunas pamatā ir vārds un teksts. Gribējām paskatīties pēc iespējas plašāk. Arī runātāji pārstāvēja dažādas jomas. Es pārstāvēju rakstniekus, bija reklāmas tekstu pārstāvis, radošās aģentūras Magic vadošais partneris Andris Rubīns. Viņi tekstu lieto pavisam citiem nolūkiem nekā literatūra – lai pārliecinātu un pievērstu uzmanību, zināmā mērā – manipulētu, lai virzītu patērētāju darīt to, kas ir viņu mērķis. Piedalījās arī uzņēmuma Tilde vadītājs Andrejs Vasiļjevs, kurš pārzina mākslīgā intelekta tēmu. Runāja mākslas terapeite Inga Bitēna un komunikācijas eksperte Aiva Rozenberga, kura savulaik ir rakstījusi runas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Diskusija bija ļoti interesanta tieši tāpēc, ka ikkatrs nāca ar savas jomas sāpēm un izaicinājumiem. Varbūt sarunā bija arī zināmas pretrunas, bet tas palīdz ieraudzīt plašāku ainu un varbūt dara mūs mazliet gudrākus. Arī Rakstivāla pamatdoma ir tāda, ka gribam sapulcināt kopā cilvēkus, kuriem rakstīšana, lasīšana, kultūra un latviešu valoda nozīmē daudz. Nav tādas platformas. Ir Dziesmu svētki, bet tas nav tas. Ja runājam par literatūras nozari, ir atsevišķi mazāki burbuļi, un, ja tu tur esi, tad esi, bet savā starpā šie burbuļi nejaucas. Vēlējāmies piepulcināt arī citas jomas, lai mēs varētu cits no cita mācīties. Tā ir gan rakstnieku, gan latviešu īpatnība, ka viņi ir introverti un ar attieksmi – es pats zinu. Skaidrs, ka mēs varam ļoti daudz mācīties no citām jomām. Vienmēr esmu iestājusies par būšanu atvērtam un elastīgam. Arī iepriekšējos gados, kad organizēju Prozas lasījumus un citus pasākumus, mani ir interesējusi starpdisciplinaritāte. Vienmēr esmu mēģinājusi dabūt kādu mākslinieku vai dejotāju, vai performatoru, lai taptu kaut kas kopā ar rakstniekiem. Kā rakstniece pati esmu izbaudījusi, kāda tā ir radošā injekcija! Tas tev iedod jaunu piešprici, tu paskaties uz lietām pilnīgi citādi, no cita rakursa.
Tu lasi lekcijas par rakstniecību, vadi meistardarbnīcas, pagājušogad iznāca arī tava un mākslinieka Reiņa Pētersona interaktīvā grāmata Raksti!, kas ar vienkāršiem, reāliem padomiem dod iespēju pamēģināt pašam uzrakstīt stāstu. Tu esi talantīga rakstniece, kāpēc tev rūp, lai arī citi rakstītu? Kāpēc gribi dalīties ar savām zināšanām un pieredzi?
Tas nav nekas apzināts. Nevienu brīdi neesmu izvirzījusi šādu mērķi. Rakstivāls ir izaudzis no rakstniecības kursa, kuru es sāku 2022. gadā. Man bija kurss – kā uzrakstīt grāmatu gada laikā. Tie, kas gadu bija izturējuši, 12. mēnesī pēc diploma saņemšanas teica – bet kā? Tagad viss beidzas? Mēs gribam turpinājumu! Es teicu – turpinājums ir, ka jūs katrs pats tagad individuāli rakstāt, ka jūs iepeldat lielajā literatūras okeānā. Viņi tik viegli neatstājās, un turpinājām satikties reizi mēnesī. Ar laiku tas pārauga draudzībā, un tad viņi teica – mēs gribam nometni, kurā pieaicinājām ar savām zināšanām dalīties arī mūziķus un māksliniekus. Mums tas tik labi izdevās un bija tik lieliska zināšanu apmaiņa, ka domājām – nākamgad noteikti atkal taisīsim, un kāpēc lai ar to nedalītos?
Vēl viens iemesls, kāpēc to daru, ir tāpēc, ka es pati vēlētos tādos pasākumos piedalīties. Labprāt ietu un klausītos tādu festivālu un piedalītos tādās darbnīcās. Cik ilgi vari gaidīt, kad beidzot kaut kas tāds būs! Tev vienkārši pašam ir jāsāk kaut ko darīt. Nav platformas, kurā visi reizi gadā varētu satikties. Katrs sēž savā kaktā, un daudziem liekas, ka viņi nevienam vairs nav vajadzīgi. Varbūt jaunajai paaudzei tas nav raksturīgi. Viņiem ir pilnīgi cits mijiedarbības veids. Festivāls ir labs iemesls visiem satikties – paklausīties, novadīt kaut ko, padarīt, parakstīt.
Klasiskie Prozas lasījumi un Dzejas dienas tam neatbilst?
Noteikti ne, tas ir kaut kas pilnīgi cits, jo tie pirmkārt ir lasīšanas festivāli.
Vienojoties par interviju, teici, ka jāpaspēj satikties, jo tūlīt pazudīsi Ventspils Rakstnieku mājā. Esi gatava atklāt, ko šobrīd raksti?
(Ļoti smagi nopūšas.) Esmu to jau daudzas reizes kaut kur izmetusi. Smags gadījums. Es braucu pabeigt grāmatu, kas ir par manu tēvu. Sāku to rakstīt pagājušajā gadā. Kad sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, mēs sazinājāmies, aprunājāmies un es vaicāju, kā viņš tiek galā ar šo visu. Tas bija pirmais mēnesis, kad viss bija ļoti trauksmaini un nezinājām, kas notiks arī pie mums. Bija bailes un bažas, saasinātāk nekā tagad. Pēc viņa atbildes es sapratu, ka viņš ir vēstures otrajā pusē. Tā arī saruna beidzās. Man tas bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums. Ļoti ilgi ar viņu nekontaktējos. Pirmo reizi dzīvē pusotru gadu ar tēvu nesarunājos. Viņš ir krievs. Es esmu latviešu rakstniece, kas par piecdesmit procentiem ir krieviete. Arī paradokss, vai ne?. Tā ir mana identitātes daļa, ko neviens man nekad nav jautājis. Neesmu to ļoti afišējusi. Man tas bija baigi liels trieciens. Protams, man iekšā notika visādi procesi. Sazvanījos ar savu māsu, daudz ar viņu par to runājām. Tas man daudz ko lika pārvērtēt. Tas daudz ko pacēla augšā arī no manas personīgās un dzimtas vēstures. Vēl viens svarīgs aspekts, kā uz to lūkoties, ir fakts, ka jau pirms tam tēvam bija noteikta diagnoze – Alcheimera slimība. Tas nozīmē, ka ir grūti saprast, vai tas ir viņa viedoklis vai – mentālās veselības deformētas izpausmes. Sāku interesēties par konkrēto slimību un tās izpausmēm, ļoti sekoju līdzi arī politiskajiem procesiem. Sāku pamanīt, ka man šis notikums sāk nākt ārā visās sarunās un tekstos, tas izlīda ārā jebkurā esejā vai recenzijā. Vienā brīdī sapratu, ka tas man seko kā ēna vai Dāmokla zobens un ir jāpiesēžas un jākoncentrējas uz to. Tā es sāku rakstīt grāmatu. Sāku ļoti dziļi rakties savas ģimenes, dzimtas vēsturē, atklājās, ka no mana tēva puses vecmāmiņa nāk no Abrenes. Viņi bijuši vecticībnieki. Sapratu, ka mana personīgā vēsture ir ļoti cieši saistīta ar mūsu kopīgo vēsturi plašākā mērogā. Draugi zina, ka bieži teicu, ka man ir iestājusies identitātes krīze. Konsultējos arī ar pāris vēsturniekiem. Tas man ir raksturīgi: ja es kaut ko daru, tad daru pamatīgi. Turpinu rakties un pētīt. Kad pēc pusotra gada atsāku ar tēvu kontaktēties, laiks nebija mūsu pusē, jo slimība progresē, tā nav apturama. Šoreiz tēva attieksme pret ģeopolitisko situāciju saskanēja ar manējo, taču es par to ar viņu vairs nespriedelēju, jo mūsu sarunas bija kļuvušas daudz vienkāršākas. Grāmata par tēvu beigu beigās būs grāmata par mani.
Kad uzrakstīju romānu Vendenes lotospuķe, man likās, ka tālāk vairs nav kur. Tas bija tik grūti un tik pamatīgs pētījums. Domāju, ka varu beigt savu karjeru, jo augstāk uzlēkt vairs nevaru. Pēc šī romāna ļoti ilgu laiku tiešām nerakstīju, jo tas bija iztukšojoši. Bija ļoti daudz pārdomu par sevi rakstniecībā – vai man ir ko teikt... Bet tad nāca šī lieta, un viss notika pats no sevis, man nebija nekas jāizdomā un jāpiespiež sevi. Grāmata ir gandrīz vai uzrakstīta, vēl tikai pēdējie štrihi. Kādā brīdī sapratu, ka grāmata par Poruku bija tikai ziediņi. Tā bija tikai sagatavošanās. Tagad saprotu, kāpēc man vajadzēja treniņu ar Vendenes lotospuķi.
RAKSTĪŠANAS FESTIVĀLS RAKSTIVĀLS
Līgatnē, radošajā kvartālā Zeit
11. augustā
Sīkāk: rakstivals.lv