Pabiju tur trīs dienas no piecām un dzirdēju sešus pazīstamus dzejniekus un trīs prozaiķus analizējam semināristu darbus. Ne reizi vien dzirdētu un saprastu lietu atkārtošana dažādu cilvēku izpildījumā nav garlaicīgs, bet arvien jaunām niansēm bagāts brīdis. Repetitio est mater studiorum*. Dzejoļa vai tā rindas nepilnība visdrīzāk ir tāda paša vai līdzīga veida, taču pats teksts – atkal cita cilvēka, jaunas personības radošais akts.Pabijuši literārā gaisotnē un saņēmuši recenzentu ceļavārdus, semināra dalībnieki no 2. februāra turpinās regulāru apmācību darbnīcās Literārās akadēmijas 2013. gada ciklā. Vēl dažas dienas akadēmijas maksas grupā var pieteikties arī citi gribētāji, kuri nepiedalījās seminārā.Viena no semināra lekcijām bija Ilmāra Šlāpina lasītā Rakstnieka vieta mūsdienu sabiedrībā. Tēmas aktualitāti vēroju jau sen, un par to liecina arī blogu komentētāju rakstītais šajā portālā.Nozīmīga akcentu pārbīde rakstnieka lomas sakarā saistīta ar pasionaritāti. Šo jēdzienu lektors gan neminēja, tā ir man tuva kategorija, ko sāka lietot krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļovs, dzejnieku Annas Ahmatovas un jaunībā nošautā Nikolaja Gumiļova dēls. Vēsturnieks, kuram ir izcili pētījumi etnoģenēzē. Jēdziena "pasionaritāte" pamatā ir passion (kaislība, aizraušanās), kas šoreiz virzīta nevis uz otru personu, bet uz lielāku ideālu sasniegšanu, visbiežāk savas tautas labā. Šos pasionaritātes "nesējus" sauc par pasionāriem. Jo vairāk šādu pasionāru būs Latvijā, jo labāk mums klāsies ilgākā laika periodā. Visīstākie pasionāŗi bija, piemēram, jaunlatvieši, lai gan toreiz augšminētā apzīmējuma nebija.
Tad, lūk – lekcijā izskanēja doma, ka šobrīd rakstnieki sabiedrībā vairs netiek uztverti kā sava laikmeta ilgu izteicēji un rupori, kā arī ietekmīgi taisnības advokāti. Rakstnieks nav kulta persona kā agrāk Cilvēks, kurš raksta, vairs netiek uztverts kā persona, kurš vairāk zina. Kāpēc? Kaut vai tāpēc, ka pasaulē nekad nav rakstījuši tik daudz cilvēku, kā tagad. Un tik daudzi nevar zināt vairāk un labāk, vai ne? Plašākajā nozīmē rakstnieks tiek jaukts ar rakstītāju. Tāds ir gandrīz katrs otrais – jebkurš, kura diena aizrit pie datora; kurš raksta projektus vai interneta dienasgrāmatu.
Es piemetinātu, ka ne tikai grāmatas vērtība un prestižums ir krities (katrs var izdot grāmatu jebkurā kvalitātē, ja viņam ir nauda). Laikmetu griežos ir pamatīgi devalvēta (neticu, ka pati devalvējusies) rakstītā vārda vērtība. Vai tā varēja nenotikt, grūti spriest. Kad 1983. gadā Pauls Putniņš laikrakstā Literatūra un māksla publicēja rakstu Ja savai sabiedrībai labu vēlam, par to diskutēja mēnešiem ilgi. Tagad Viktors Avotiņš var gadiem ilgi vairākas reizes nedēļā Neatkarīgajā Rīta avīzē laistīt savu spožo talantu vai tā atblāzmu – retajam no tā silts vai auksts. Nav vajadzīga intelektuāļu palīdzība, var iztikt ar ekspertiem. Taču nav ko priecāties par to, ka pirmie restartētās Latvijas demokrātijas padomdevēji – eksperti sāk "nolikt karotes", bet Latvija vēl dzīva. Jo valsts mūžam jābūt daudz ilgākam nekā cilvēka mūžam. Šie lielumi var samēroties tikai tādā veidā, ka vari darboties un radīt tā, lai tevi neaizmirst tūlīt pēc tava fiziskā finiša.
Kā noslēgumā norādīja arī lektors, par spīti visam, rakstnieka būšanas arī šodien ir kas mitoloģisks. Kaut vai tāpēc, ka – pirms tu kaut ko neesi uzrakstījis, tas neeksistē. Rakstnieka atšķirība no citiem pastāv, un pat milzīgās tehnoloģiju atšķirības – Homēra laiks un šodiena – nespēj to likvidēt.
*Atkārtošana ir zināšanu māte – latīņu val.