Raidījuma mērķis ir iepazīstināt Latvijas nacionālās televīzijas skatītājus ar Latgales kultūru, turklāt tas tiek veidots latviešu valodas latgaliskajā formā, dzīvi un neuzspēlēti, silti un patiesi. Visvairāk mani piesaista raidījuma nosaukums, kas nepārprotami un tieši uzsver – tas viss, ko jūs redzat un dzirdat, arī ir latvisks, bet citādi latvisks.
Nesen darbs un laimīga nejaušība mani atveda uz Vidzemi, uz Jaunpiebalgu, kur nebiju bijusi ilgus gadus. Tovakar ļaužu straumītes plūda uz Sv. Toma Jaunpiebalgas evaņģēliski luterisko baznīcu, lai pateiktos Dievam un naudas devējiem par baznīcas restaurācijas darbu pabeigšanu. Šo baznīcu atceros no kādas senas vasaras, kad Jaunpiebalgas vidusskolā notika republikas jauno literātu nometne Aicinājums. Man, latgaliešu bērnam, pieradušam pie katoļu baznīcas sakārtotības arī padomju laikā, bija savādi, kāpēc šis dievnams ir tik noplucis un dīvaini salts, un nepieejams?
Tagad ieraudzīju, cik šī pēc arhitekta Johana Matiasa fon Holsta ziemeļnieciskā projekta būvētā 140 gadu vecā baznīca ir ārkārtīgi skaista savā vēsumā un atturībā, tā ir viena no skaistākajām luterāņu lauku baznīcām. Pie brīnišķīgajām Georga Frīdriha Šteinmeiera firmā būvētajām ērģelēm esot vingrinājies komponists Emīls Dārziņš. Izrādās, mācītājs Kārlis Ludvigs Kēlbrants, kura kalpošanas laikā (1871–1873) pārbūvēta un paplašināta baznīca, atdzejojis latviski populāro Ziemassvētku korāli Es skaistu rozīt' zinu…. Nevarēdama sagaidīt man tik savādā luterāņu rita beigas, izgāju no baznīcas, lai zālītē atpūtinātu nogurušās kājas. Pāri baznīcas tornim debesīs peldēja svētdienīgi ģērbti mākoņi, es lūkojos ļaudīs, kuri sanākuši baznīcā, bet šķitu viņus nepazīstamus esam. Un ne jau tāpēc vien, ka svešā malā nav pazīstamu seju. Te ir latviskais, kas man ir citādi latviskais.
Mēs nereti piemirstam, ka Latgales latviešu un Vidzemes un Kurzemes latviešu kopā dzīvošanas laiks vēl nav sasniedzis gadsimtu un ir īsāks nekā trīssimt gadu garais šķirtības laiks, kas atstājis neizdzēšamas pēdas mūsu valodā, kultūrā, saimnieciskajā vidē, mentalitātē, gribot vai negribot tas ir cieši ierakstīts arī manā vēsturiskajā apziņā. Brāļu Kaudzīšu aprakstītie Slātavas un Čangalienas ļaudis, kuri gāja šinī baznīcā, nez vai pazītu un saprastu savus tautas brāļus no Vitebskas guberņas, savukārt tie brīnītos, kas tā tāda par savādu runu, it kā latviski, it kā ne. Citādi latviskais.
Tagad arvien vairāk saprotu, cik nopietns un smags lēmums 1917. gadā bija jāpieņem Francim Trasunam, – kā viņš pats to formulēja: "Vai ar kultūru uz Rietumiem, vai ar barbariem uz Austrumiem." Vēl ilgāk paliekot Krievijas sastāvā, latvietība neizbēgami iznīktu, taču, arī pastiepjot roku bāleliņiem, latgaliešiem bija jāzaudē daļa no sava latviskuma. Viens latviskums tika pieņemts kā īstais, otrs tika atstumts kā nepareizais, kā latgaliskais.
Pēc tam jau sākās cits stāsts – par latgaliešu grāvračiem un kalponēm bagātajās Vidzemes sētās, kur pa vasaru varēja nopelnīt velosipēdu, taču bija jāpacieš jociņi par to, ka runā nesaprotami un piektdienās neēd gaļu. Pamazām latvieši un latgalieši, gluži kā dažādās ģimenēs auguši bērni, iepazina viens otru, taču šī iepazīšana vēl nav beigusies ne vienai, ne arī otrai pusei. Un sevišķi svarīga tā ir tagad, kad Latgalē arvien vairāk iespiežas krieviskais, kad Austrumu kultūra liekas pievilcīgāka par Rietumu kultūru, kad pat Rīgas mākslinieki, atbraucot uz Rēzeknes koncertzāli Gors, nez kāpēc sāk ar publiku kontaktēties krievu valodā. Arī Krievijas estrādes mākslinieku festivāla Jaunais vilnis norise Rēzeknē būs tikai laika jautājums, ja vienotā dziesmā neapvienosies Rēzekne un Cēsis, Rogovka un Jaunpiebalga. Starp citu, kāpēc gan Rogovku, no kurienes nākuši tik daudzi Latvijas kultūras darbinieki, dēvē par Latgales Piebalgu? Varbūt kaut reizi Piebalgu nodēvēsim par Vidzemes Rogovku?