Filma ir izraisījusi tik plašu domu šķilšanos, ka portāli mēdz publicēt divas un vairāk Bārbijas recenziju. Ja pieskaita neatkarīgos apskatus blogos, aina ir kā lielveikala smaržu nodaļā – gaisā ir izpūstas visas iespējamās aromātu kombinācijas, veidojot smagu un biezu mākoni. Apstāklis, ka filma ir pārsniegusi miljarda dolāru ienākumu robežu, arī man lika uzvilkt rozā kreklu un iegrimt plastmasas sapņu valstībā.
Iesākumam varu apliecināt, ka par šo filmu un stereotipiem nav iespējams pasmieties – tās veidotāji to ir izdarījuši pirmie. Viņi ir ierēkuši par skaistumu, ieģērbjot tēlus idiotiskās drēbēs, uz šī fona pat Gucci meistarstiķi, sajaucot pensionāru un pusaudžu stilu, nobāl. Filmas autori ir pasmējušies par to, ka sievietēm Bārbiju pasaulē ir iespēja kļūt par jebko, pasmējušies par to, kā mēs smejamies par sen zināmo patiesību – vīrieši valda pār pasauli. Arī sintētisko Bārbijlendu viņi ir aizvilkuši līdz maksimāli augstai atzīmei: okeānam ir plastmasas viļņi, un no suņa dibena krīt plastmasas kakas.
Varu droši apgalvot, ka iespēja identificēties ar kādu no varoņiem ir neticami liela, tāpēc uz filmu var vest visdažādākos radagabalus: vienlīdz liels svars ir mazām meitenēm, pusaudzēm, sievietēm un tantēm. Vīriešu līnijā sevi var atpazīt kungi gados, pelēkais ofisa planktons, stilīgie džeki no pludmales un pat sasvīdušie celtnieki no būvlaukuma. Es pats pirms kāda laiciņa sevi būtu redzējis kā alternatīvi stilīgo zēnu, kas ierēc par modes upuriem, bet nu šīs durvis man ir aizvērušās. Šajā vecumā man ir atvērušās jaunas: ja aizeju uz restorānu ar gados jaunu sievieti, sirmot sākušie mati liecina – laipni lūgts cukurtētiņa lomā! Arī šim sociālajam statusam filmā ir dažas spilgtas sekundes: savu sunīti, vārdā Cukurs, glāsta iesirms tētiņš, un daudzi nesaprot, kā bārbijleļļu firma dabūjusi gatavu un palaidusi tirgū šo sugar daddy tipiņu. Cukurtētiņi ir maksātspējīga publikas daļa.
Filmas laikā arvien uzmācīgāk sāka piezagties viena doma: lai arī zinu, ka režisore ir sieviete, aizdomīgi pārsteidzošās detaļas lika aizdomāties, vai tik viņa nav pasūtījusi dažas ainas mākslīgajam intelektam. Daudzi no mums izklaidējas, lūdzot datora smadzenēm ģenerēt stāstiņus un attēlus. Rezultāti visbiežāk ir puslīdz ticami, bet ar pārsteidzoši neloģiskām detaļām. Ja jūs filmu vēl skatīsieties, pievērsiet uzmanību daudzo Kenu dejai. Tā pat nav deja, bet cīņa, un cīņa ir… spēle "akmens, šķēres, papīrīts", kas turpinās dejotāju veidotos apļos un rombos, kādus mēdz veidot arī mūsu Deju svētku formiņu izlēkātāji.
Runā, ka deju radījis horeogrāfs, bet es domāju, ka viņam darba drīz vairs nebūs. Mākslīgais intelekts jūtūbē atradīs un sintezēs vienā trikā visu Travoltas esenci, samiksējot to ar senlaiku Eiropas dejām, asumam piešpricējot pa elementam no mūsu pašu Cūkām driķos. Katrs varēs ieraudzīt kaut ko no sevis, līdzīgi kā es, dejai beidzoties, iztaisnoju savu nošļukušo rozā zeķi – tieši tādas deju numurā ir visiem Keniem. Un tajā brīdī es saplūdu ar šo universu.