Dailes ugunij rada?

Tīri praktiskas dabas jautājums Dailes direktoram Vītolam [pirms buntavnieki neaizdzen arī viņu pa Džilindžera pēdām!]: vai šīs privātuzņēmības iniciatīvas 10 gadu garumā un 40 miljonu eiro vērtībā - vai tās ir ierakstītas Žagara un Dailes darba līgumā?

Gan Artūra Skrastiņa neloģiskie un pašataisnie paziņojumi, gan - Jura Žagara atzīšanās LTV 1:1, ka viņš (vienkāršs štata aktierītis!) jau gadus 10 nēsājoties ar plānu pārbūvēt Dailes ēku, tajā ietverot Rīgai tik ārkārtīgi nepieciešamo koncertzāli blakus nelielākai teātra zālei "Smiļģa iecerētā mērogā"! Esot runājis ar "ietekmīgām personām" politikā, Saeimā, ministrijās; un - galvenais - esot jau sastādījis TĀMI - 40 miljoni eiro, trīsreiz mazāk nekā būtu nepieciešams jaunas koncertzāles būvei! Trakums tikai tāds, ka augustā Džilindžeris esot viņa plānam "norāvis rokas bremzi", un tad, lūk, Žagars sapratis, ka TĀDĀ teātrī ar TĀDU galveno režisoru strādāt nevarēšot... u.t.t., un tā joprojām - līdz Artūrs Skrastiņš sasauca TO sapulci... Tātad - iemesls visai prozaisks, laikmetīgs un LV teātra vēsturē vēl nebijis - ierindas aktiera personīgās biznesa intereses pret teātra vadības interesēm!

Es tīri empātiski, skatoties Neiespējamo misiju, varēju saprast Rēzijas Kalniņas nevēlēšanos pusmūžā vēl spēlēt stulbu blondīni apakšveļā. Taču sava veida pagrieziena punkts pret DT man bija tieši Artūra Skrastiņa neloģiskie un paštaisnie paziņojumi, kas liecina vai nu par klapēm uz acīm vai gluži vienkārši situācijas izmantošanu. Kaut kā savilkās paralēles ar viņa spēlēto Ričardu III. Pašsaprotami, ka jaunais, ambiciozais, ja reiz ķersies klāt DT, mākslinieciskais vadītājs nāks ar savu radošo komandu, kas nepārprotami nozīmē gan sastāva, gan favorītu maiņu. Tātad pastāv arī iespēja no vilka bēgot lācim uzskriet, vai ne.