KDi iznākšanas dienā jau būs noslēdzies Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps – balvas būs sadalītas, iespējams, būs uzvirmojis kāds emociju vilnis. Žūrēšana, par spīti faktam, ka visi žūrijā iesaistītie ir dažādu jomu kino profesionāļi, tomēr neizslēdz ne subjektivitātes aspektu, ne arī katra konkrētā žūrijas locekļa pārstāvētās kultūras kontekstu. Šogad Lielā Kristapa rīkotājstruktūra – Kinematogrāfistu savienība – žūrijā uzaicinājusi daudz ārzemju speciālistu, kuru profesionālajā darbībā ir saikne ar Latviju. Piemēram, filmas Dvēseļu putenis (tā uz balvām šogad nepretendē) radošo komandu pārstāv divi spēki – komponiste Lolita Ritmane, kura dzīvo un strādā Losandželosā, un Boriss Frumins, kurš savulaik darbojies arī Rīgas kinostudijā, taču karjeru pamatā uzbūvējis Ņujorkas Universitātes Tiša skolā kā kino pasniedzējs. Tātad pārstāvētas divu dažādu ASV daļu, austrumu un rietumu krasta, kultūras tradīcijas. Viņiem piebiedrojusies Larisa Gūtmane – scenāriste un dramaturģijas pasniedzēja no Kanādas. Lokālos spēkus žūrijā pārstāv režisori Dāvis Sīmanis un Arvīds Krievs un kinoteorētiķe Zane Balčus.
Būs interesanti redzēt, kur un kā būs aizvedušas šā gada Kristapa takas, ņemot vērā tik pamatīgu ASV kino profesionāļu klātbūtni. Lai kā mēs to gribētu vai negribētu atzīt, ASV un Eiropas kino vienmēr ir tapis un turpina tapt ļoti atšķirīgi – gan filmu producēšanas, gan ražošanas mērķu ziņā. ASV tā ir studiju sistēma, uz peļņu orientēta plaša patēriņa produkta ražošana, kura pamatā ir skaidri saprotams stāsts, savukārt Eiropā tā ir atsevišķu projektu – filmu – veidošana, daļēji izmantojot valsts dotācijas un neaizmirstot nerimstošo cīņu ar valodas sadrumstalotību, tirgus ierobežotību un neuzvaramo pūķi – Holivudu. Tā ir arī daudz radikālāka kinovaloda un atvērtība kino eksperimentiem, nereti respekts pret Eiropas kinovēsturē ierakstītajām modernisma tradīcijām.
Nav noslēpums, ka arī ASV Oskariem Eiropa parasti nesūta radikālākos darbus, bet gan filmas, kuru pamatā ir klasiskās kino vērtības: stāsts, tēma, profesionāls risinājums. Protams, ļaut Latvijā tapušajām filmām pieredzēt viedokļu krustugunis vai, teiksim tā, pārbaudi ar dažādos kultūras kontekstos strādājošiem žūrijas locekļiem ir eksperiments. Cerams, tā fināls būs bijis izteiksmīgs un motivēts. Taču labā ziņa ir tā, ka Latvijas kino patlaban ir ieguvis pārliecinošu daudzšķautņainību – brīdī, kad kases rekordus Latvijā grauj Dvēseļu putenis, jaudīga, pacifisma enerģijas piepildīta filma, Latvijas vārds izskan arī Eiropas Kinoakadēmijas balvu nomināciju sarakstā – balvai nominēta Latvijā dzīvojošā un strādājošā režisora Vitālija Manska filma Putina liecinieki.
Pašlaik Francijas kinoteātros izrāda vienu no starptautiski veiksmīgākajām Latvijas filmām – Oļegs, skarbu un nozīmīgu Latvijas, Lietuvas, Francijas un Beļģijas kopražojuma darbu, kura starptautiskais ceļš sākās Kannās. Pasaulē balvas iegūst aizkustinošs Latvijas kino veiksmes stāsts – Ginta Zilbaloža lepnā vientulībā radītā pilnmetrāžas animācijas filma Projām, kura no šīs nedēļas ir skatāma Latvijas kinoteātros. Un tas nav viss. Daudzveidībā ir spēks!
Daudz