Japāņi uzsāka savas ekonomikas pārkārtošanu un izrāvienu, ieviešot obligātu angļu valodas apmācību bērniem no trīs gadu vecuma, un jau otru svešvalodu - pamatskolā. Paralēli tika kultivēta nacionālās savdabības saglabāšana (labākās nacionālās savdabības iezīmes). Kā nacionāla politika kultūras ietvaros, tā veicināja japāņu ekonomikas brīnuma mehānisma rašanos.
Vispār ekonomiski brīnumi nav iespējami bez kultūras un izglītošanās brīnumiem.
Marksisti apzināti samelojās, saglabājot un izplatot nepareizu Ļeņina izteikas tulkojumu, ņemtu no Klāras Cetkinas atmiņām vācu valodā. Uz katra stūra kādreiz tika sludināts, ka "mākslai jābūt saprotamai tautai". Tostarp avotā bija teikts gluži kas cits – "tautai ir jāsaprot māksla". Kulturāla spēja uztvert jauno un citādo, uztvert jaunus kultūras kodus ir tas, kas atšķir cilvēku no dzīvnieka (mežonīgās dabas), un tieši tas ir pamats radošai dzīves vides pārveidei. Vienlaicīgi ir nepieciešams saprast, ka kultūras tradīciju uzturēšana visos līmeņos – no sadzīviskā līdz akadēmiskam – ir tautas dzīves telpas uzturēšana, un tā nav sastingusi dogma, bet gan dzīvs organisms, piepildīts gan ar jaunu kultūras vērtību radītājiem, gan arī ar skatītājiem – sabiedrības vairākumu, kuram būtu jābūt pietiekami audzinātam, lai saprastu ap tiem eksistējošo kultūras vidi. Eiropas valstu pieredze apliecina, ka kultūras izglītības programmu un kultūras elites atbalstīšana ir vienas medaļas divas puses, kas dod sabiedrībai iespēju inovatīvi attīstīties.
Kultūrā ētiskais ir teju fizioloģiski saistīts ar estētisko. Mākslinieks, vai viņš to vēlas vai ne, objektīvi rada "kultūras vidi eksistencei". Mākslinieka tiesības uz eksperimentu var ierobežot vienīgi ētikas normas. Viņa darbība ir vērsta pret apziņas, sabiedrības un vides barbarizāciju. Tādēļ, pašam varbūt pat negribot, mākslinieka darbība ir kulturāla pretestība. Vēl jo vairāk tādēļ, ka jaunas paradigmas radīšana pati par sevi atrodas dialektiskā pretrunā ar uztveres kultūru. Cilvēka uztvere ir konservatīva, tā allaž atpaliek no mūžīgā futūrisma, virzības nākotnē, eksperimenta, proaktivitātes – lietām, kuras ir neizbēgami klātesošas radīšanā un kultūrā kopumā. Bez šīm kvalitātēm nav iespējama attīstība, nav iespējama "vadāma haosa" pastāvēšana – lai cilvēkā atklātos cilvēciskais, ir nepieciešama brīvības telpa. Noārdot pastāvošās kultūras uztveres robežas, mākslinieciskā jaunrade nevis dara pāra pagātnei, bet gan "rotaļājas" ar to, bezgalīgajā interpretācijā dāvājot tai jaunu dzīvi.
Kultūras radīšanas un izmantošanas sociālā loma pastāvīgi tiek nepietiekami novērtēta un samazināta, jo maldīgi šķiet, ka tā tiešā veidā neietekmē ražošanu un ekonomiku kopumā. Arguments, ka ar kultūru naudu nenopelnīsi, ir aizvainojoši sekls un netālredzīgs. Jo šis arguments ir dziļi maldīgs. Tikai un vienīgi kultūra šā vārda visplašākajā nozīmē ir spējīga uzturēt un virzīt sabiedrību, ļaujot tai īstenot savas ambīcijas. Izpratnes trūkums, nobīdot kultūru uz sabiedriskās dzīves perifēriju, marginalizējot mākslinieka lomu, noved pie sabiedrības kretinizācijas. Ta ir visātrākais ceļš ne vien uz ekonomisku nīkulību, bet arī uz politiskās patstāvības zaudēšanu.
"Kultūra" var būt veiksmīgs valsts projekts, Bilbao ir hrestomātisks pierādījums šāda apgalvojuma pamatotībai. Tā kā kultūra nav nekas sastindzis, tās materiāls var būt vienmēr svaigi izmantojams sociālajai celtniecībai.
Pasaulē konflikts starp globalizācijas un integrācijas procesu un nacionālas kultūras saglabāšanu visvairāk skar tieši valodas teritoriju. Paradoksāli, bet, jo vairāk valodu zina pamatnācija, jo dzīvotspējīgāka ir viņas pašas valoda – ar noteikumu, ka to atbalsta sabiedrība un valstsvīri, atbalstot valodas radīšanas un attīstības vidi – rakstniekus, dzejniekus, skolotājus, bibliotekārus, zinātniekus, kritiķus, humanitāro jomu studentus, žurnālistus utt. Izrādās, ka komfortabla valodas vide, iekļaujot sevī daudzvalodīgumu, ir spējīga tiešā veidā pozitīvi ietekmēt ražošanu un darba procesa kvalitāti. Vai varbūt biznesam ir nepieciešami citi rezultāti?
Kultūra ir īsts divsejains Januss – tā vienlaicīgi lūkojas pagātnē un nākotnē un ir mūsu laikabiedrs. Kultūras ilgstamība, atbalsta punktu trūkums pašreizējā laikā to padara viegli ievainojamu, tādēļ tai nepieciešama pastāvīga uzmanība, aizsardzība un atbalsts. Sagraut Romu spēja viena paaudze, bet tās uzcelšanai bija nepieciešami gadsimti un daudzas paaudzes.
Tulkoja Liāna Langa