Daži vārdi par atbildību

Savu viedokli tā arī neesmu spējusi noformulēt. Jo tiešām – kur ir robeža? Kurš teātrī ir atbildīgs par izrādi, kas nonāks repertuārā? Man patīk, ka Latvijas teātros lielākā daļa direktoru uzņemas šo atbildību. Varbūt tāpēc, ka režisori ne vienmēr to dara. Bet vai tā ir normāla situācija? Pieļauju, ka ar citu materiālu un citu režisoru jautājums man nebūtu radies – skaidrs taču, ka visi teātrī grib, lai izrāde būtu izdošanās... Bet M. Eihes Daugava šai jautājumā, manuprāt, iezīmē kādu Latvijā līdz šim maz redzētu aspektu – blakus uzveduma kvalitātei par strīdus ābolu kļūst interpretācija. Citiem vārdiem – viedoklis, skatījums. "Sakrustot" Daugavu ar Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties tomēr ir ļoti konceptuāla un sabiedrībai, protams, ārkārtēji neglaimojoša izvēle – brīvi pārfrazējot, "visi jūs esat garīgi miruši mietpilsoņi, kas nogalina ap sevi dzīvo, skaisto, svarīgo"... Un ja skatītājus, kā norāda virkne komentāru, apvaino šāds vērtējums, tas vēl apriori nenozīmē, ka taisnība vienmēr ir tieši skatītājiem. Katrā ziņā tas norāda vismaz to, ka skatījumam uz laikmetīgo Latviju ir atšķirīgas versijas. Ja kritērijs teātrī vienmēr būtu tikai skatītāju un no tiem caur kasi tieši atkarīgās teātra vadības gaume un uzskati, dienas gaismu pasaulē nebūtu ieraudzījušas daudzas skandalozas, sociāli un politiski aktīvas izrādes. Protams, te jāpiebilst – izrādes mākslinieciski un tehniski augstā līmenī, ar konceptuālu skatījumu, pārliecību, nevis nejaušas, neobligātas "parunāšanās".

Atbilde uz to, kā teātrim (vispārinātā gadījumā, ne tieši Valmieras Drāmas teātrim, jo par konkrēto gadījumu tiesības spriest ir tikai tiem, kas izrādi paši ir redzējuši) rīkoties šādā šaubīgā gadījumā – tas ir, noņemt no repertuāra vai arī atstāt vismaz uz pirmajām "pieklājības" izrādēm -, manuprāt, ir atkarīga, tieši tā, no atbildības. Pārdomājot Daugavas gadījumu, prātā ienāca, ka Latvijas teātrī pastāv vairākas "atbildības struktūras", lai gan neviens tās tā droši vien nedefinē un varbūt pat līdz galam neapzinās. Ir teātri – ēkas, kurās izrādes veido dažādi mākslinieki, kas paši un tikai paši uzņemas atbildību par to, ko iestudē. Un ir teātri – ģimenes, kurās visas izrādes kaut kā kopīgi liecina par tiem cilvēkiem, kuri šim teātrim ir piederīgi. Pat ja radīšana un atbildība tehniski nav kolektīva, to tā uztver, jo cilvēki sajūt sevi kā kopumu, domā līdzīgi vai vismaz – godīgi un atklāti runā par savām atšķirībām. Valmieras teātris neapšaubāmi pieder ģimenēm. Varbūt tad vienkārši vajag radīt ciešākā saskarsmē ar citiem ģimenes locekļiem? Taisnība, protams, ka teātris ir brīnums. Bet teātris ir arī profesija, un kaut kam, mazākais, profesionālam ir jārodas katra mēģinājumu procesa galā.