Daži vārdi par atbildību

Es redzēju pirmizrādi un varu piekrist Meikšānam. Tā bija spēcīga un ļoti laba. Un izrāde nevis koncerts vai koncert uzvedums. Konceptuāla un mākslinieciski ļoti tīra. Latvijas teātra pieredzē nebijusi. Tiem, kas neredzēja, varu izstāstīt. Skatuve grimst tumsā un vienīgais gaismas stars izgaismo Jūrnieku (A. Apinis), kas mierīgā un ļoti koncentrētā veidā izstāstāsta K. Skalbes "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" pasakas sākumu līdz brīdm, kad jūrnieks nonāk Miera un Pieticības malā. Tad viņš apsēžas uz skatuves malas un sāk lūkoties skatītājos. Iegaismojas skatuve uz kuras no vienas kulises līdz otrai atrodas balti un grezni klāts galds aiz kura sēž pieci aktieri, kas lēnām sāk ēst. Viņiem aiz muguras tiek rādītas dokumentāli kadri ar Latvijas brīvības cīņām, kuriem pa virsu lēnām, ļoti lēnām no apakšas uz augšu ceļas šajās cīņās kritušo cilvēku vārdi. Tik lēnām, ka katram skatītājam ir iespēja šos vārdus izlasīt un ieraudzīt aiz tiem CILVĒKU, kurš ir miris tās dzīves vārdā, kuru mēs šobrīd dzīvojam. Bet pieci pie grezni klātā galda ēd, ēd, ēd. Kritušo cilvēku vārdi paceļas līdz korim, kurš novietots uz tilta skatuves "debesīs" un dzied M. Brauna ciklu Daugava. 14 dziesms pēc kārtas. Bez pārtraukuma. Un tieši šis meditatīvi koncentrētais trīs līmeņu salikums liek sarauties sirds muskulim sāpīgā kamolā. Tu redzi šodienas dzīvi, savu komfortam pakļauto dzīvi (lieliska enerģija starp pieciem aktieriem, kuri it kā "tikai" ēd), tu satiec mirušos Tavas dzīves pamatlicējus un ieklausies / sadzirdi / saproti Raiņa tekstu un Brauna mūziku. Jā, kā teica Meikšāns - izrāde notiek tavāa galvā....ja tev ir galva, protams. Ja nebūtu šis lēnais ritms, ja būtu tikai skaitļi, ka krituši tik un tik tūkstoši, tā būtu zīme, tas būtu plakāts, bet situācijā, kad tu lasi vienu kritušo vīru vārdus vienu peč otra, tev nav iespēju paslēpties aiz skaitļu bezkaislības. Pēc 14 dziesmām Jūrnieks atkal runā Skalbi..par zirnekļiem, kas izsūkuši mūsu asinis un atstājuši tikai taukus, satiek ziemeļmeitu (I. Pudža), kura stāvot pie kora, ved Jūrnieku debesīs, viņš ceļas, norauj galdautu ar visiem ēdieniem, pakāpjas uz galda, kopā ar kori dzied "nestājies, kalns, man ceļā, es eju Latviju glābt..." (precīzi neatceros vārdus) un tur pat uz galda arī tiek nogalināts. Tad skan "Saule, Pērkons, Daugava" , ekrāns paceļas un miglas vālos uz skatuves uznāk strēlnieki. Viss. Man to atceroties atkal skudriņas skrien pa mugurkaulu. Mākslinieciska neveiksme? Nu nezinu....Es teiktu, ka komunikācijas neveiksme, jo skatītājs tika gatavots kaut kam citam, bet saņēma laikemtīgu mākslas darbu. Un, jā..ģenerālmēģinājumā bija pavisam cita izrāde, kuru māksliniekiem bija drosme atzīt par neveiksmi un vienas nakts laikā attīrīt no visa liekā. Bet, ja runājam par teātra atbildību, tad...ja jau teātris teica "jā" pirmizrādei (varēja taču neteikt, nelaist izrādi ārā, kas būtu normāls lēmums), domāju, ka vajadzēja uzņemties pilnu atbildību un strādāt ar izrādi tālāk. Kā ģimenē.

Turklāt simptomātiski ir tas, ka troksni ceļ tie, kuri izrādi nav redzējuši. Un vēl arvien nav neviena vērtējuma no to puses, kuri ir redzējuši (V. Čakare kroders lv Blaumaņa festivāla apskata ietvaros jau par šo gadījumu neraksta nekādu kritiku, vien tādas aculiecinieka impresijas bez kādiem vērtējumiem). Var būt, tā ir kritiķu ētika, nevērtēt tos, kuri paši sev pieprasījuši diskvalifikāciju. Labi, lai tā būtu. Bet tad, kāpēc par to grib uzrakstīt teju visi, kuri nav redzējuši?