Ziemā tās nebija redzamas – ierušinājušās alās un tumsā vairojās –, taču tagad, kad spilgtie saules stari un dzeltenie taurenīši aicina uz mežu pastaigāties, no jauna sadzimušie bamšļi, izlīduši zemes virspusē, silda brūnos sānus.
Ja man būtu jāsaka, kā Latvijas tēls ir mainījies pēdējos desmit gados, globālās sasilšanas ietekmē izraisītā invazīvo sugu vairošanās jāmin kā pirmā. Tik daudz spīdīgu Apinīša Stiprā muguriņu brīvā dabā kā tagad vēl nebiju sastapis. Vietām to ir vairāk nekā putnu virs galvas. Pēc VID sugu uzskaitījuma 2016. gadā šis gāzējs bijis trešais populārākais alus Latvijā, piekāpjoties citam izplatītam rāpulim – Miezītim, kas apmet upuri vēkšpēdus vienlīdz ātri. Domāju, ka Miezītis mūsu zemē ir strauji izplatījies latvisko īpašību dēļ un Cēsu alus to ir sapratis, aprakstā par šo sugu lietojot šādu definīciju: "Apiņu rūgtums un īstu, dabīgu miežu spēcīgais raksturs veido līdz saknēm Latvisku alus garšu un bagātīgu putu."
Lai cīnītos pret "bagātīgu putu" sastrēbušos latviešu vāļāšanos atmatā, pie darba ķērās Saeimas komisija. Cīņa bija karsta, deputātu galvas kūpēja, līdz beidzot tika svinēta uzvara. Saeima pieņēma vēsturisku lēmumu, ka no rudens alus pudeļu tilpums no diviem litriem ir jāsamazina līdz vienam litram. Ko tas nozīmē? Divas lietas – līdz šim "vāli" varēja iespiest velosipēda bagāžniekā un būt drošs, ka tā neizkritīs pa ceļam uz mežu. Litra pudele vairs tik stingri bagāžniekā neturas, un ceļotājs pie meža stigas var nonākt tukšā. Lūk, viltīgie deputāti! Otrs secinājums – uz meža ceļiem un ziedpilnajās pasaku norās tagad būs divreiz vairāk brūno muguriņu, jo, lai izslēgtos, būs vajadzīgas nevis divas, bet četras pudeles.
Esmu pārliecināts, ka bija jāpieņem pretējs lēmums un plastmasas pudelēs pieejamais alus tilpums nevis jāsamazina, bet jāpalielina līdz četriem litriem un "līdz saknēm latviska salus garša" jātirgo kannās, līdzīgi kā automašīnu logu tīrāmie šķidrumi. Pirmkārt, mēs iegūtu divreiz mazāk atkritumu. Otrkārt, kanniņas pēc lietošanas var praktiski izmantot saimniecībā, šāds tilpums ir piemērots benzīna glabāšanai zāles pļāvējam vai motorzāģim.
Tuvojas Latvijas simtgade, un mēs visai pasaulei vēlamies uzburt bagātīgi pilnu ainu par mūsu zemi ar padsmit jaunām filmām, 70 komponistu jaundarbiem, par vērienīgo deju lieluzvedumu nemaz nerunājot – Ziemeļkorejas un Trešā reiha sinhronizēto masu pasākumu organizētāji varētu pienest ūdeni mūsu meistariem, kamēr tie plāno 50 metru lielu kāškrustu no tūkstoš dejotājiem. Pilnasinīgai simtgades ainai mums nevajadzētu slēpt tautas populārākos dzērienus, gluži otrādi – izveidot tiem simtgades iepakojumu un kā ekskluzīvu Latvijas suvenīru tirgot populārākajās tūristu vietās.
Ja Saeimas kūpošajām galvām vai Veselības ministrijai ir argumenti, ka lielie tilpumi veicina tautas nodzeršanos, varu iebilst – suņa murgi. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, visi mūsu kaimiņi – lietuvieši, igauņi, krievi un baltkrievi – dzer daudz vairāk un ilgstoši ieņem augstākas vietas reitingā, kamēr absolūtā alkohola patēriņa skalā mēs kūļājamies tikai otrā desmita viducī.
krusts