Serenas mājas lapā nevienu jēdzīgu bildi nebija iespējams atrast, tāpēc vizuālais izskats palika noslēpums. Uzticējos saukļiem. Vēl pa ceļam, mašīnā jautri tērgājot, lielījos brālim Rīgā, kurš beidzot atklāja, ka viņam tomēr mazliet skauž mūsu brīnišķīgās brīvdienas. Ceļā no Helsinku centra pavadījām kādu pusstundu. Tuvojoties Serenas parkam caur piesnigušajiem ceļiem, sākām pamanīt nepatīkamu sakritību, ka gandrīz visas līdzās un garām braucošās mašīnas un autobusi bija ar Krievijas numuriem. Stāvvietā rindām vien bija izvietojušies autobusi, džipi, vieglās mašīnas un pat vecie labie žiguļi ar uzrakstiem RUS. Sāku jau palēnām uztraukties. Arī pats ūdens parks no ārpuses neatgādināja “lielāko Eiropas izklaižu centru”.
Pie ieejas durvīm, kur nonācām kopā ar jautru krievu skolēnu baru, jau sapratu, ka esmu kļūdījusies. Durvis bija aprūsējušas, čīkstošas, vērās lēni un grūti, toties uzreiz ar joni gāzās virsū baisa hlora smaka, teju gāzdama no kājām manus mazos pavadoņus, kuri, jautri kliegdami “smaržo kā akvaparkā!”, devās iekšā dziļumā. Turpat vai pie sliekšņa mūs sagaidīja lakoti koka galdiņi, kur kāds vientuļš peldētājs slapjās pelbiksēs ieturēja savu maltīti: hamburgeru ar frī kartupeļiem. Domāju, ka esam kaut kā kļūdījušies ar ieeju, jo mūsu ziemas kažoki, vēsais gaiss, kas gāzās iekšā pa atvērtajām durvīm, un apātiskais plikais vīrietis pie galdiņa īsti nesaderēja kopā. Tomēr zīmes mūs vadīja arvien tālāk, garām plikiem un apģērbtiem, garām noplukušam veikaliņam, garām dīvaina izskata biļešu pārdevējām. Biju gatava tūliņ pat uz vietas izkūpēt, nevarēju iedomāties sevi peldkostīmā visam šitam pa vidu, bet bērnu asarainie lūgumi darīja savu.
Nopirkām biļetes - 35 eiras no personas, all included. Varat ēst saldējumu, cik vien vēlaties, un arī pusdienas ir par velti, sacīja druknā biļešu pārdevēja. Mums ap rokām aplika tās papīra lentes, ko parasti izmanto pie klubu ieejām (jaunākajam mūsu pārstāvim tā ātri vien jau bija atmiekšķējusies un nokritusi). Tad pārģērbšanās. Tajā brīdī, šķiet, ka izgāju no sava fiziskā ķermeņa. Jo viss, ko darīju turpmāk, nebūtu iespējams pie pilnas saprašanas. Izrādās, ka cilvēks mērkaķa ātrumā pierod pie itin visa, pat pie ūdensparka Serena. Kā jau bija noprotams, parkā bija sablīvējušies galvenokārt dažāda izmēra un rakstura cilvēki no plašās Krievijas. Daudzi bija atvesti ar autobusiem un, šķiet, ka pat īsti nenojauta, ka atrodas netālu no Helsinku centra. Iespējams, ka autobuss viņus bija paņēmis kādā Krievijas miestā, vedis daudzas stundas, solījis izklaides, pievedis pie durvīm klinšu caurumā, iespļāvis viņus iekšā. Skaidrs, ka pa nakti viņi paliek kādā netālā ciemā, kā tās meitenes, kuras noklausījos, sēžot pirtī. Protams, pirtī viņas ieskrēja peldkostīmos, kaut gan uz durvīm pie ieejas bija skaidrā krievu valodā rakstīts: kategoriski aizliegts ienākt pelkostīmos. Viņas priecīgi sameta garu un pārsprieda šī vakara iespēju tusnutj, kā arī nākotnes plānus doties ne ta uz Šveciju, ne ta uz Švecariju, jo kāda no viņām bija redzējusi sludinājumu par kaut kādu prāmi, kas dodas uz šo dīvaino vietu, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir Eiropā vai kur citur.
Mēs izmēģinājām visas trubas, apēdām katrs pa pieciem saldējumiem un bija pienācis pēdējais laiks, lai izmantotu savu all included. Tādi paši slapji devāmies uz pašapkalpošanās bufeti (vietu, kur iepriekš biju novērojusi vientulīgo vīrieti). Tagad tā bija cilvēku pilna. Šālēs stāvēja hamburgeru kotletes, kuras tika izķertas divās minūtēs, kopš parādīšanās brīža, maknagetu kalni, sīpoli, maizes, kečupi, sinepes, kaut kādi makaronu savārījumi, frī kartupeļi un kartupeļi mundieros. Tas viss tika rauts un kampts kā pie bada un krāmēts uz vienreizlietojamiem papīra šķīvīšiem, kaudžu kaudzēm krāmēts un krāmēts, pārliets ar pilošām majonēzes un kečupa kārtām. Pie galdiņiem baros pilēja ģimenes un jautras kompānijas, zem galdiem krita pusaizkostas maizes un gaļas gabali, kas plikajiem ēdājiem lipa pie netīrajām kājām. Tādi aplipuši ar sīpoliem, notecējušies ar mērcēm, ļaudis centās vēl izbaudīt pēdējos brīžus burbuļvannās, tik pilnās, ka knapi kāds burbulis varēja izspraukties starp sablīvētajiem ķermeņiem. Pēc tam sekoja mazgāšanās starp neskaitāmajām plikajām sievietēm šaurajās dušu telpās, kur nav iespējams izvairīties no fiziskas saskares ar pārējiem, un matu žāvēšana, kur blakus kāda māte meitai no galvas uzmanīgi lasīja ārā kaut ko, diez vai ilgi būtu jāmin - ko. Visuresoši sveši mati, pliki dibeni, svešas ziepju putas, aizspriedušās izlietnes un visam pa vidu arī ēdienu atliekas.
Dīvaini, pie kā tik cilvēks nepierod. Cik ātri ir gatavs samierināties ar apkārtesošo situāciju, cīnīties par savējiem un savām tiesībām, un savu kartupeli.