Tikai mēnesis un astoņas dienas šķirs populārā britu miniseriāla par nacionālo varoni detektīvu Holmsu – Šerloks – trešās sezonas pirmizrādi no pirmizrādes Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Tātad 9. februārī Šerloks ierunāsies latviski, un, tā kā pēc globāli tirgojamās preces ir milzīgs pieprasījums, diez vai LTV tiesības Šerloku demonstrēt izmaksājušas dažus simtus eiro (Krievijas Pirmais kanāls, kurš Šerloku izveda tautās 2. janvārī – tikai piecas minūtes pēc Londonas premjeras –, darījumu slēdzis par septiņzīmju skaitli).
Secinājums viens – mūsu televīzija nebūt nav tik nabaga, kāds priekšstats varētu rasties, piemēram, tiem, kas Jaungada naktī vēroja Vecgada šovu Dziesmas – leģendas jeb Viss kā pirmoreiz. Runa nav par TV komandas ieceri – kopā ar TV studijā pulcētajiem vakara viesiem pa desmitgadēm "izšķirstīt" mūsu televīzijas, sadzīves (interesants dokumentālo kadru virknējums) un t. s. popkultūras vēsturi kopš XX gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Estrādes numuri tika pasniegti atraktīvā kaverversiju formātā – citi izpildītāji interpretēja senas un ne tik senas popdziesmas, ilustrējot gan Latvijas "vieglās mūzikas" žanrisko daudzveidību, gan jauno solistu un pat jaunveidoto ansambļu izdomu svaigās interpretācijās. Bet.
Dziesmas – leģendas plus viesi pie (vārgi) servētiem galdiņiem nav nekas oriģināls. Analogu varam sameklēt netālu – šova stilistika kūļājās kaut kur pa vidu starp padomju un postpadomju telpā superpopulāro Goluboj ogoņok (Zilā uguntiņa) un Starije pesņi o glavnom (Vecas dziesmas par svarīgāko). Turpmākais jau ir skatītāja gaumes un reibuma jautājums – kam patika Jāņa Stībeļa džeziskā variācija par Jauna Mēness hitu, kam – Aijas Andrejevas un Andra Ērgļa scēniski saskanīgais duets. Vai efektīgā Anmarija. Muzikālā vakara daļa patiešām priecēja.
Bet īsteno garšu jeb oriģinalitāti Latvijā notiekošajiem televīzijas svētkiem varēja piešķirt vakara vadītāju – populāro teležurnālistu Gundara Rēdera, Dāvida Ernštreita, Toma Briča, Uģa Joksta, Anša Bogustova un Kārļa Būmeistera sarunas ar viesiem, bet tieši tās atstāja visbēdīgāko iespaidu. Ne tāpēc, ka intervijas ar viesiem bija zibensīsas, acīmredzami pakārtotas teju divarpus stundu garā, ar estrādes numuriem pārblīvētā raidījuma gaitai. Godīgi vērtējot, tikai divi žurnālisti (Rēders un Joksts) bija patiesi ieinteresēti, lai viņu miniatūrā saruna ar viesiem iegūtu cilvēcīgu intonāciju. Citi divi – Bricis un Ernštreits – vismaz centās. Bet Bogustovs un Būmeisters bija sajaukuši, kuras te tās leģendas (intervējamie), un cik vien spēka eksponēja sevi – "spogulīt-es-es-es-visskaistākā" stiliņā. Kronis visam bija Anša Bogustova frivolais "uzbrauciens" Latvijas fotoleģendai Gunāram Bindem – nu, Gunār, knipsē taču! Neveiklības, kauna sajūta, ka žurnālists sevi kadrā iedomājas esam par svarīgāku elementu nekā viņa sarunu partneris, tovakar valdīja itin bieži. Un tikai retais profesionālis spēj pielāgoties šādai zibensintervijas formai, atvēlētajā minūtē pasakot ko būtisku (Vaira Vīķe-Freiberga, Labvakar komanda, Māra Zālīte…), nevis ķēmojoties līdzi šovmeņiem intervētājiem.
Mulsumu raisīja arī vakara viesu liste – kāpēc netika uzrunāts viens no raidījumā visbiežāk kadrā redzamajiem kungiem – Aivars Lembergs? Un ko tur vispār darīja pulciņš dažu konfesiju mācītāju? Kāpēc vispār bez balss tiesībām palika mūsu operas lepnums Inese Galante?
Visbeidzot – lai arī skatuves telpas iekārtojums bija pieticīgs un ar sevišķi smalkas gaumes eksploziju nelepojās, tā nu gan ir absolūta nevīžība – nepamanīt, ka centrālais podests, uz kura uzstājās mūziķi, ir kā nenostiepta lupata – sakrunkojusies ņārbala. Tur tak miljons nav nepieciešams, ne?