Mums katram dzimtā valoda ir svēta, taču vienlaikus neviena valoda nevarētu būt svētāka par citām. Bieži mēs pārejam no vienas valodas uz citu, ja to spējam, un neiecērtamies principos, jo personiskajam faktoram ir izšķiroša loma. Ja cilvēks, kurš nesaprot valodu sev apkārt, ir atvērts, mēs dabiski pielāgojamies, jo labdabību var atdarīt tikai ar jaukumu. Taču, ja cilvēks pieprasa konkrētu attieksmi, ir saprotama otras puses atsacīšanās no īpašas attieksmes izrādīšanas "uz pasūtījumu".
Tāpat mēs paši, nonākot citas valodas ainavā, esam bikli un mēģinām pielāgoties, lai mums palīdzētu, nevis izstumtu. Mēs esam pieauguši cilvēki un spējam tikt galā ar mēmuma izraisītām situācijām, ja valodas barjera izolē mūs no vides. Taču, ja runājam par bērniem, situācija ir pavisam citāda.
Sākoties siltākam laikam, bērnu rotaļu laukumi Rīgā ir daudz aktīvāk apdzīvoti. Latviešu un krievu valodā runājošie skrien cits citam līdzās, laižas pa slidkalniņiem, rāpjas un kāpelē, jo noteikums šeit ir viens – prieks! Kad viens jautā otram – kā tevi sauc? –, otrs atbild kaut ko, kas pirmajam nav saprotams. Vai, piemēram, bērni kopā jauki dauzās bez vārdiem, tad viens saka – jāaiziet līdz mammai –, un otram acīs sariešas asaras, jo pirmais ir pateicis kaut ko nesaprotamu un aizgājis.
Katrs bērns runā savā svētajā dzimtajā valodā. Paveicies ir tiem bērniem, kuru vecāki domā ārpus šī svētās valodas rāmja. Ir pietiekami daudz krievvalodīgo vecāku, kuri apzināti ievirza savus bērnus latviešu plūsmā izglītības iestādē. Un ir pietiekami daudz latviski runājošo bērnu, kuri aug ar savu vecāku bērnības kultūras pērlēm – aizgājušās ēras multfilmām un kultūras citātiem, kas nav tulkojami, jo tad zaudē savu šarmu. Izplatīts fenomens latviešu ģimeņu praksē ir krievvalodīgas aukles nolīgšana, jo krievu valoda, ja dzīvojam Latvijā, tomēr ir būtiska prasme. Taču ir pietiekami daudz arī tādu, kas uzskata, ka dzimtā valoda ir pamats nedomāt ārpus rāmjiem.
Bērni nav vainīgi pie politikas, pie vēstures, pie sabiedrības atmiņas un traumām. Taču jau kopš mazotnes viņi nereti tiek automātiski pieradināti pie selektīvā modeļa, kas balstās dzimtajā valodā, – sapratīsi tikai savā valodā, draudzēsies tikai ar savas valodas lietotājiem utt. Es domāju, ka bērni jūt vienā valodā – draudzības valodā. Diemžēl instrumentu šo draudzību realizēt ne vienmēr ir iegādājušies vecāki un iemācījuši savu bērnu to lietot. Viss ir atkarīgs no vecākiem un ģimenes – tas ir pasaules modelis, kurā bērns dzīvo, ko iemācās izprast un apdzīvot pats un ko pieņem par etalonu. Bērni pārņem uzvedības normas, izpausmes formas, mijiedarbības modeļus, arī uzdrošināšanos domāt un dzīvot ārpus valodas robežām, nevis tās noliedzot, bet papildinot ar bagātībām, kas ir vēl ārpus mums jau zināmā. Stingra pieturēšanās pie zināmā un taktiska soļu nesperšana ne pa labi, ne pa kreisi paredz tikai vienu virzienu – zināmā atkārtošanā. Vai mēs gribam, lai mūsu bērni atkārto to, kam esam gājuši cauri mēs paši? Vai mēs gribam, lai nākamās paaudzes atkārto vēsturi? Iekšējās robežas agri vai vēlu kļūst ārējas.