Dziesmu svētki sabraukuši

Bet man patika. Es domāju, Dziesmu un deju svētki. Visa tā raibā, satrauktā nedēļa Rīgā...Un noformējums un Lielais koncerts un lieliskais Deju uzvedums. Biļešu man nebija, skatījos TV, vienkārši staigāju pa Rīgu, klausījos, kā smejas cilvēki, skatījos, cik viņi skaisti tautas tērpos un kā viņiem Lielajā koncertā mirdzēja acis. Man ļoti patika. Arī jaunās dziesmas, nu labi, ne visas, bet Liepiņa dziesmai skano, atvainojiet, bett patiešām...apraudājos. Un es neesmu kaut kāda v eca kundzīte, kas tik lēti raud... Bija skaisti. Un, ja kāda, kaut viena ģimene atgriezīsies Latvijā, tad Dziesmu svētki savu mēŗki būs sasnieguši. Bet varbūt arī tas nav galvenais - mēs visi tur bijām. Un izrādās - atkal kopā!

Cienītais, laikam būsiet ko pārpratis? Šīs valsts pastāvēšanas dziļākā jēga un sūtība ir latviešu nācijas dzīves un kultūras telpas jeb latvietības nodrošinājums, bet Dziesmu svētki ir latvietības stūrakmens. Jums un līdzīgajiem to nāksies ielāgot, ja vēlaties dzīvot šajā zemē. Ja nepatīk - pasaulē vēl ir daudz citu brīnišķīgu vietu, kur dzīvot. Ar augstākiem kalniem, dziļākām jūrām, saldākiem banāniem un lielākām algām. Šī zeme ir radīta kā latviešu nācijas dzīves un kultūras telpa, un šajā ziņā tai neviena cita vieta pasaulē nestāv līdzās. Tiem, kam citas vērtības svarīgākas - atgādinu, te neviens nav piesiets, Latvijas robežas nav slēgtas. Ja tomēr vēlaties šajā valstī dzīvot, lūdzu cieniet šīs valsts pamatus :)

Skumji lasīt tādus seklus spriedelējumus. Pati spriedumu metodika ir neglīta: meitene sāk ar aizrautīgu dažādu netīrumu tīksmu izcilāšanu, visai atklātā priekā piedēvējot pamatīgu nāves grēku komplektu "mums" (kas tie mistiskie MĒS? vai meitene un viņas draugi? man un maniem draugiem tādas melnas domas prātā nav nākušas). Bet tad ar jaunu sparu metas savus iedomātos apvainojumus atkal mazgāt nost, un beigās vēl sajūtas kā varone, kas labu darbu izdarījusi. Bet varbūt vienkārši nevajag kaut ko apliet dubļiem - nebūs jāmazgā. To Anetei mājas neviens nav iemācījis? Ja šādas bērnišķīgas blēņas rakstītu kāds pamatskolnieks savā blogā, te nebūtu ko muti dzesināt. Bet kad tas ierakstīts palielas avīzes mājaslapā, tad es apmulstu: jūs ko, tur visi esat tādi tirliņi?! Vai tiešām šis, jūsuprāt, ir īstais brīdis šļakstināties ar dubļiem? ?

Blaumaņa vārdiem runājot - par ko tad Tev tās viensētas tā nepatīk, Anetiņ? Nevar taču visi dzīvot cits citam uz galvas, ēst, dzert un d... pēc pavēles un vienlaikus noraut ūdeni? Vai varbūt teiksi - var un vajag? Man personiski nepatīk, ka kaimiņu neaudzinātie sīči lēkšo pa manu pagalmu, kliegdami un brēkdami kā tāds savvaļas šimpanžu bars, plēš manas puķes un dīrā no kokiem negatavus ābolus. Un es ienīstu tos, kuri savas viensētas pārdod resniem tefteļiem, bet paši notrallina šo senču sviedriem iegūto asinsnaudu. Jā, mana viensēta ir skaista un sakopta, kamēr par sādžām (atvainojos, ciematu centriem) vai saulespuķu guļamrajoniem to vis nevarētu teikt. Bet mana viensēta netraucē man baudīt svētkus, būt atbildīgai pilsonei, ne arī darīt radošu darbus. Bet Tu, Anetiņ - pilsētas vārais, bālais stādiņ, aizej labāk pagrāb zālīti - būs daudz veselīgāk nekā te pārgudri spriedelēt par latvisko mentalitāti. Ko Tu no tās saproti? DIENA, kad beidzot jūs nomainīsiet šos zombētos pārgudreļus ar izskalotajām smadzenēm pret normāliem, dzīviem cilvēkiem, ar sirdi, dvēseli, miesu un asinīm, kuri dara un jūt, nevis tikai vāvuļo?

Konste, zināšanai! Pirmās brīvvalsts laikos, kad Latvijā 70% iedzīvotāji dzīvoja laukos savās viensētās, katra viensēta bija kā skaista, neatkārtojam brošiņa pie baltas blūzītes. Ikviena lauku sēta, pat nabadzīgās, bija kas neatkārtojami, mazi šedevriņi, tik individuāli un neatkārtojami, kā tautas tērpi, ka prievietes, vainadziņi, kurus redzam Dziesmu svētkos. Un cilveki, kuri nāca ārā no šīm nosķirtām lauku setām pasaulēm, visi kā viens bija personības, varošas, radošas, gudras un strādīgas. Un, kad šie ļaudis satikās godos, svētkos, Dieviņš priekā gavilēja. Īsāki sakot, neskumsti, Tev pat nojauta nav par ko Tu, muļķīte, skumsti!