Kāpēc šāda uzmanība šim raidījumam? Pirmais iemesls vienkāršs un parasts: es viņu jokus sapratu, jo tie lielā mērā bija manas paaudzes joki. Taču tikai tāpēc vien es te par to nerakstītu. Otrs iemesls ir daudz dziļāks – neobligāts valodas lietojums sev neraksturīgā vidē. Jo – radio tiešraide, lai kāda tā būtu, ar vai bez cenzūras paģērēja kaut kādu struktūru, kurai BB brokastu valodas lietojums bija klaji antagonistisks, ja neskaita to, kas ir pēc kārtas paredzēts "cikos vai tikos" divu stundu laikā. Ar to var salīdzināt tikai pēdējā laikā populāro improvizācijas teātri, kura tekstu ģenerēšana ir līdzīga, taču tik liela "bezjēga" kā Freda un Ufo (un Zeibota) raidījumā tomēr nebija sastopama.
Viņi nebaidījās runāt par lietām, par kurām viņiem nebija gandrīz vai absolūti nekādas saprašanas. Reizēm jēga iznira, parādījās viena protagonista zināšana pret otra nezināšanu. Viens varēja runāt pilnīgi greizi, otrs laboja gan pareizi, gan nepareizi, reizēm klausoties mati saslējās stāvus.
Šo sešpadsmit gadu laikā vēlreiz pārliecinājos, ka var smieties pilnīgi par visu, arī par pavisam traģiskām lietām. Lielākajiem joku plēsējiem var būt trīs četras lietas, par kurām viņi nesmejas, tās var būt kopīgas, bet var arī atšķirties.
Ufo un Freda runas hepeningos ir kaut kas no "bērna klauna", kāds tas var būt ģimenes modelī. Sākt teikumu un nezināt, kā tas beigsies, smieties pašam un izsaukt neizpratni un tikai tad arī smieklus citos, radot humoru tur, kur tas pirms brīža nebija pat iedomājams. Tas ir raksturīgi bērnam, kurš ir mazākais brāļu un māsu vai citu bērnu vidū. Un tad, nezinot tik daudz, cik pārējie, šis "klauns" tomēr pūlas, lai viņu ievēro, it kā cenšas palekties uz augšu. Joki sanāk neveikli, un par tiem smejas pārsvarā viņš pats. Tāds viņš ir arī izaudzis liels, un humora izjūta atšķiras no vairākuma humora izpratnes. Taču ar šādu situāciju var salīdzināt tikai Ufo un Freda vāvuļošanu nulles punktā, bieži vien šķitusi pilnīgi bezcerīga, ātri vien attīstās un pēkšņi rodas komiskas pērles.
Raidījumā tika izbērti uz grīdas vārdi latviešu valodā, kurus, kā nu mācēdami, nereti tīši nemākulīgi lika kopā divi liela auguma bērni plus vēl trešais bērns, Zeibots.
Igauņu rakstniekam Matsam Trātam ir dzejoļu krājums Haralas dzīvesstāsti, kuru mūsu lasītājam tulkojis Guntars Godiņš. Šie "dzīvesstāsti" ir uzraksti uz kapakmeņiem, epitāfijas, kas ir smieklīgs aizgājēja dzīves konspekts. Ne velti arī vienā no pēdējām BB brokastīs izskanējušām alternatīvās aptaujas Radio Lāga dziesmām (priekšpēdējā, – jo pēdējā bija Latvijas himna negantā roka stilā, grupas Inokentijs Mārpls izpildījumā) bija šādas rindas: "Pie jūsu kapa mums joprojām ņirga nāk/ Jums nopietnībā aiziet nesanāk."