Uzbrukums franču izdevumam Charlie Hebdo ir ļoti daudzslāņains notikums. Šobrīd vēl pāragri prognozēt, kāda būs tā ietekme uz franču sabiedrību, Eiropas vai starptautisko politiku. Iespējams pat, ka ne īpaši dziļa, jo savā ziņā šajā atgadījumā bija maz pārsteidzoša – musulmaņu aizvainojums par karikatūrām bija zināms, Islāma valsts raksturs un mērķi zināmi, Francijas imigrantu pēcnācēju neapmierinātība ar dzīvi nebija noslēpums utt. Ja šos daudzos konfliktus un problēmas varētu viegli atrisināt, tas droši vien būtu izdarīts, un traģēdija pati par sevi nav garants, ka tās iespaidā radīsies jauni risinājumi un idejas.
Vienlaikus jāatzīst, ka reakcija uz slaktiņu Charlie Hebdo redakcijā liecina, ka tam ir bijis vulkāna izvirduma iespaids. Problēmas patiešām bija zināmas, taču šķiet, ka cilvēki Francijā un citur Eiropā ir dzīvojuši ar cerību, ka tās kaut kā pašas no sevis varētu atrisināties. Tagad tās ir izmestas virspusē. Vismaz dažas dienas cilvēki ir spiesti par tām domāt, kas nozīmē domāt par sabiedrību, kādā viņi dzīvo un kādā vēlētos dzīvot.
Vēlos nedaudz pakavēties pie viena šādu pārdomu aspekta, proti, izteiksmes brīvības. Kopumā Rietumu medijos paustā sabiedriskā doma pauž pārliecību, ka nogalināt cilvēku viņa uzskatu dēļ nav pieļaujami. Tomēr jautājums ir plašāks – kāda ir izteiksmes brīvības robeža, un kas šo robežu nosaka? Sauklis Je suis Charlie skan labi, taču cik nopietni tas ir domāts? Daudzi profesionālie komentētāji un protestu dalībnieki uzsver, ka viņi ne vienmēr ir piekrituši tam, ko un kā izdevums savās karikatūrās attēlo, tomēr tik un tā ir gatavi iestāties par izteiksmes brīvību. Vai ar to ir domāts, ka viņi aizvainojošu karikatūru autorus nenogalinātu un atbalsta to, ka slepkavas tiek sodīti? Tas būtu pārāk vienkārši, lai gan jāpiebilst – arī šāda nostādne nebūt nav pašsaprotama, un, ja visi vienotos, ka Charlie Hebdo darbinieki ir paši vainīgi tajā, kas ar viņiem notika, tas liecinātu par pavisam citām sabiedrības vērtībām. Tomēr iestāšanās par izteiksmes brīvību bieži vien ietver plašāku principu, proti, ka nedrīkst aizliegt izteikties pat tad, ja otra paustie uzskati tev nepatīk vai aizvaino. Šī jau ir grūtāk izpildāma prasība, jo jāpārvar savas emocijas principa vārdā. Un, lai gan izteiksmes brīvība bieži tiek identificēta kā Rietumu sabiedrības princips, kas to nošķir kaut vai no Islāma valsts, tomēr praksē arī eiropiešiem nav nemaz tik viegli šo principu atcerēties, kad tiek aizskartas viņu vērtības. Piemēram, kā jūs domājat, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja kāda no Latvijas avīzēm publicētu Charlie Hebdo karikatūru, kurā homoseksuālā dzimumaktā saslēgušies Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars (karikatūrā attēlots kā acs piramīdā…)? Varam, piemēram, atcerēties, kas notika ar LTV raidījuma 100 g kultūras vadītāju Rihardu Bargo, kad viņš "pārkāpa ētikas robežas" un jokoja par Vairu Vīķi-Freibergu. Cik lielā mērā mūsu sabiedrība un mūsu mediju pārstāvji ir gatavi teikt: "Es esmu Šarlī"?