Rakstnieku starpā klīst melns humoriņš, ka katram autoram jau laikus jāuzraksta savs nekrologs, jo kurš gan to varētu izdarīt labāk par autoru pašu. Par to es vienmēr pasmaidu tikai pa pusei. Visi cilvēki ir mirstīgi, bet neko nezina par nāvi. Varbūt tāpēc – atbildot uz neļaunprātīgo humoru – mēs neviens savu nekrologu neesam uzrakstījuši.
Vienkārt gan, kad vecmamma Marija no mums aizgāja, es viņu pieminēju Neredzīgo biedrības radio. Lielāko daļu dzīves viņa redzēja ļoti slikti, bet beigās neredzēja neko. Toreiz es nolasīju vienu Amandas Aizpurietes dzejoli:
Ko tu dari tai tālajā naktī viņpus mēness?
Vārds tavs izkūst kā sālsgrauds uz mēles, tava ēna paslēpes spēlē šaipus mēness.
Uz pasaules sienas tavu profilu šonakt gribētu uzzīmēt ar mēnessgaismas gabaliņu,
bet nav nevienas tik tīras sienas.
Dzīve nodzīvota līdz pusei.
Mūsu paaudzes bēgļi un kritušie klusē.
Ko tu dari tai tālajā naktī
viņpus mēness?
Pēdējās nedēļas Latvijas kultūrai ir bijušas sēru zīmē. Vispirms uz labākiem kultūras laukiem pāragri devās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Andrejs Možeiko, kurš kino skatītājiem pazīstams filmā Sapņu komanda 1935. Es bieži viņu redzēju skolas sarīkojumos, kuros piedalījās mūsu bērni. Mēs samājāmies labdienu. Šīszemes sociālos tīklus pārplūdināja atvadu vēstules. Melnā krāsa sabiezēja, kad no dzīves aizgāja bijušais ilggadējais Operas direktors, režisors un aktieris Andrejs Žagars. Vēl pēc dažām dienām arī rakstniece Andra Neiburga. Pagājušajā nedēļā, vēl nezināšanas naivumā par to, ko tā nesīs vai drīzāk – aiznesīs –, izlasījusi Tibetas mirušo grāmatu, nejokoju, sakot kolēģim, kas to aizdeva, ka iekļaušu savā testamentā norādi par tās lasīšanu pie ķermeņa, kas būs palicis pēc manis. (Pēc katras no šīm ziņām es atkal un atkal domās pāršķirstīju tās kartotēku par dažādo gaismu viļņiem un apziņas projicēto transcendentālo iemiesojumu parādīšanos.)
Atceros, Andras Neiburgas stāstu grāmata Stum, stum iznāca laikā, kad man nepiederēja pat vienīgais matracis istabā, uz kura es gulēju, un grāmatu lasīju visu nakti, pieceldamās no tā tikai tad, kad grāmata bija pabeigta. Man nepiederēja arī grāmata pati. Daudzus gadus vēlāk, kad pirku to pašu grāmatu tirdzniecības portālā, man to nodeva kāda jauna sieviete, kura vaicāja, kas tā vispār esot par grāmatu, ko es pērkot (un viņa pārdod), – grāmata viņai bija uzdāvināta, gadiem nostāvējusi plauktā tā arī nelasīta, viņa nevarēja saprast, kāpēc man tā tik ļoti nepieciešama (ja jau viņai tā nekad nav bijusi nepieciešama).
Pagājušajā nedēļā piedalījos sarunā mirušā rakstnieka Andreja Upīša muzejā, uz kuru es gāju pa mirušās Aspazijas bulvāri, garām mirušā Raiņa piemineklim. Diskusijā cita starpā mēs reflektējām arī par mirušo Rūdolfu Blaumani, mirušo Jāni Poruku un mirušo Emīlu Dārziņu. Visi trīs viņi mira trūkumā un traģiski. Nemaz ne tik atšķirīgi no latviešu XX gadsimta dzejniecēm, kuru dramatiskie likteņi atstāstīti tikko pirmizrādi piedzīvojušajā izrādē Atnāc mani vēl satikt JRT. Tā vēsta par viņu ģēnija pretrunām, sirdi plosošo – tiešajā nozīmē – vientulību un traģisko bojāeju.
Vai aiziešana no dzīves vispār var nebūt traģiska? Mēs to tā uztveram. Mums tas ir liels trieciens. Un cik vēl citu cilvēku, par kuriem mēs neko nezinām, šajā laikā ir aizgājis...
Šajā laikā es arī lasīju igauņu dzejnieka Contras grāmatu Tik grūti ir būt latvietim, jo uz brīdi būt latvietim patiesi bija grūti un skumji... Tur nebija ne vārda par to, cik grūti varētu būt mirt latvietim... Ja koķetē ar ideju būt latvietim, tad jau līdz galam, līdz trauslākajai robežai, aiz kuras nonākot tiek rakstītas atvadas ar mēnessgaismas gabaliņu uz atmiņu lapas sirdī un izteikta līdzjūtība palicējiem, kā es to tagad izsaku Andras Neiburgas, Andreja Žagara, Andreja Možeiko tuviniekiem.