Katra kopš 80. gadiem par neglābjamu Depeche Mode cienītāju kļuvuša latvieša pienākums ir sameklēt noputējušo vēsturisko relikviju skapī memoriālo The Singles Tour kreklu no 1998. gada un tad sākt klausīties jauno grupas albumu. Memoriālo ne vien tāpēc, ka toreiz grupu pirmoreiz varēja dzirdēt koncertā Latvijā un tādu kreklu iegādāties, bet arī tāpēc, ka uz tā redzams pērn negaidīti aizgājušais trešais DM dalībnieks Endijs Flečers, kam divi atlikušie apvienības biedri Mārtins Gors un Deivs Gahans ir veltījuši tikko iznākušo jauno albumu Memento Mori, kura šīgada turnejas tuvākais koncerts notiks Tallinā 6. augustā. Kopš 90. gadiem katru jaunu DM albumu neviens vairs negaida ar cerībām uz lieliem hitiem, bet kā cienījamas novecošanas dokumentālus stāstus, kas jāiepazīst, lai arī turpmāk, kad tev tiek dota iespēja pieskandināt telpu ar mūziku, izvēlētos, piemēram, četrdesmit gadu vecās albuma Construction Time Again dziesmas ar tiem laikiem dzidri progresīvajiem sintezatoru tembriem un sitieniem pa dzelžiem.
Līdzīgi ir ar otru šeit visvairāk gaidīto, bet tā arī līdz šim nesagaidīto muzikālo apvienību U2. Pavasarī pirms 26 gadiem abas šajā slejā minētās grupas izdeva jaunus albumus – Ultra un Pop –, un abus toreiz aprakstīju vienā Dienas pielikumā Izklaide. Jau tad bija līdzīgas sajūtas kā šodien: Depeche Mode dzīvo līdzi laikam un mainās, patīk mums tas vai ne, bet U2 ir kā iekonservējusies, arī šopavasar kā jaunumu nepiedāvājot pat jaunas dziesmas, bet vecos hitus akustiskās versijās. Protams, neviens īstens īru grupas cienītājs, klausoties šādu jaunumu, vilšanos nepiedzīvos, jo dziesmas tak zināmas un labas, tomēr konservi paliek konservi un tiem piemīt tā mazliet šķebinoši saldā pēcgarša, kuras dēļ parasti dodam priekšroku kaut kam tikko plūktam vai no lielā gabala ar asu nazi nogrieztam. Īslaicīgākai produkta saglabāšanai mēdz izmantot polietilēna plēvi, ar ko pārklāj traukos saliktas uzkodas, lai tās līdz viesu atnākšanai saglabātu svaigu izskatu; šādās plēvēs kopš Covid-19 pandēmijas sākuma piesardzības nolūkos veikalos ietin arī katru bulciņu, aizmirstot vides sargāšanas aktīvistu brīdinājumus, ka vēlāk, plēves atliekas sarijoties, ies bojā jūras zivis un putni.
Ar šādām caurspīdīgām plēvēm un to īpašību sargāt un smacēt vienlaikus graciozi spēlējas trīs latviešu mūzikas dāmas – Evija Vēbere, Elīna Silova un Kristīne Pāže – savas jaunās, kopā radītās, no pirkstu galiem kā gaistošs mirklis ārā slīdošās dziesmas Saisti videoklipā, kas piedzīvoja dienasgaismu šobrīd aktuālā projekta Fever Ray pirmā koncerta dienā Rīgā, ko arī visas trīs izbaudīja. Jaunizveidotā trio nosaukuma P.S.PMS atšifrējums lai saglabā visiem zināma noslēpuma statusu. Tāpat kā fakts, ka ikkatrs mūsu piedzīvotais brīdis seko jau pieredzētajam, liekot viegli kā zīda lakata stūrim trīcēt nākamā neizbēgamajās gaidās, – nekas nav beidzies un nebeigsies vēl tik drīz, kamēr elpojam un gaiss vēl turas gana svaigs ar pēdējiem vai priekšpēdējiem spēkiem.
Mūsu varā ir kaut kur piefiksēt vai nepiefiksēt šī brīža piezīmes ar tādu zīmuli, kāds nu kuram ticis dots.