Sirmie zvaigžņu pētnieki var ķīķerēt debesu velvē, un kafijas biezumu pārzinātāji – pamazām mazgāt tasītes – līdz 21. novembra vakaram arī pieci Spēlmaņu nakts žūrijas locekļi pat spīdzināti nevarēs jums pateikt, kam šogad tiks balvas (21. novembrī tiks pieņemts lēmums, kuru paziņos divas dienas vēlāk). Var veidoties dažādas kombinācijas – un arī izšaut pa pārsteigumam.
Latvijas teātra sezonas veikums saasinātas uzmanības lokā nonāk divreiz – jūnijā, kad nosauc nominācijas, un novembrī, kad no tām izraugās laureātus. Pēdējos gados ar Latvijas Teātra darbinieku savienības piekrišanu ir dota iespēja izkāpt no rāmja un izņēmuma kārtā nominēt vairāk nekā piecus māksliniekus vai izrādes katrā kategorijā. Taču tas automātiski vairo balvu nedabūjušo, bet uz tām cerējušo skaitu. Redzam arī, ka nomināciju skaits tiek čakli izmantots kā teātru mārketinga instruments. Īpaši Nacionālajā teātrī, kur pielikts plakāts pie sienas, sadrukātas reklāmas lapiņas, kuras iedod rokās, kad ieej foajē, un vēl reklāma drukātajā presē. Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) uzreiz pēc nomināciju paziņošanas iegrieza mārketinga riteni ar asprātīgu frāzi: "Iespējams, labākā izrāde". Nav melots – ĢIT gadījumā nominētās divas mazās formas un viena dejas izrāde patiešām var rezultēties vismaz kādā balvā, bet var arī nerezultēties.
Šī pirmssvētku neskaidrība ir apliecinājums, ka konkurence ir blīva un balvu var dabūt jebkurš no nosauktajiem. Piemēram, izrāžu kategorijās. Lielajā formā mums ir ārkārtīgi precīzi realizētā Viestura Meikšāna un mākslinieku Reiņa un Kristas Dzudzilo koncepcija Vilkos un avīs Liepājas teātrī ar saliedētu ansambli. Ir mūsdienu vidē pārceltā Ibsena Mežapīle Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī ar skaudrumu un reizē ironiju pret šķietamu ideju pārņemtiem cilvēkiem. Ir mazliet savrup stāvošais, bet ieceres ziņā skaidrais, smeldzīgais Brodskis/Barišņikovs Alvja Hermaņa režijā JRT. Ir Vladislava Nastavševa izlolotās izsmalcināti kaislīgās Asins kāzas Nacionālajā teātrī – šajā izrādē zāle izmantota par spēles laukumu. Ir rotaļīgā formā ieslēptā drāma Laulības dzīves ainas – Regnāra Vaivara spožā debija Dailes teātra lielajā zālē. Visbeidzot darbs, kas jau sezonas sākumā lika runāt par notikumu, – Viestura Kairiša pārkausētā Raiņa Uguns un nakts.
Pārsteigumu netrūkst arī mazās formas kategorijā – gan Andreja Jarovoja jutekliskais Rondo un Vladislava Nastavševa provokatīvais maigums un dziļā cilvēcība Melnajā spermā Ģertrūdes ielas teātrī, gan Teātra TT reālā dzīvoklī iemitinātās Dāmas, kas nu jau pārvākušās no Čaka uz Miera ielu. Principiālais, līdz skarbumam godīgais atskats padomju laika dubultmorālē, kas iesit pa deniņiem, kad domājam par mūsdienām, – Smaržo sēnes Valmieras teātrī. Un Elmāra Seņkova ironiskais Zēns, kurš veicina skatītāja līdzdomāšanas procesu, sajaucot literatūru ar īstenību.
Un balvu saņem... Gaidīsim!