Ir vieglāk!

Lielās darīšanas publiskā vietā vienmēr sagādā "izkāpšanu no komforta zonas". Piemēram, kad mācījos Mākslas akadēmijā, iestādes budžetā nebija iekļauta pozīcija "tualetes papīrs". Toties apkopējai tika doti veci studentu referāti mākslas un reliģiju vēsturē. Uz poda sēžot, bija iespēja izlasīt pārskatu par Vilhelma Purvīša daiļradi, iepazīties ar pasniedzēja piezīmēm un, parakājoties kaudzē, atrast vērtējumu. Pat mākslinieki savā spartismā ne vienmēr grib slaucīt dibenu ar pierakstu papīru, tāpēc lekciju starplaikos akadēmijas gaiteņos profesori cienīgi šļūkāja uz gaiteņa galu ar uzblīdušu žaketi, no kuras spiedās tualetes papīra rullis. Daļa pasniedzēju neiespringa ne tik – ar stīvu skatienu un rokās iežmiegtu rulli viņi varena ledlauža stilā stūrēja uz kabīni.

Ejot darīšanās uz svešu vietu, jābūt atvērtam atšķirīgam atvieglošanās rituālam. Kad izšķirošais brīdis pienāca Rīgas autoostā pirms gara brauciena, pirms bikšu novilkšanas ātri jāatskaitās darbiniecei. "Pa lielam vai mazam?" viņa pēc monētu iekasēšanas apjautājās. "Pa lielam," jāatbild. Uzmetot skatienu ķermeņa tilpumam, viņa ātri aptina papīru trīs četras reizes ap elkoni un izsniedza klientam. Ja netiec galā ar šo daudzumu, pats vainīgs, vajadzēja bērnībā labāk mācīties.

Savukārt Sporta akadēmijas tualetēs šādas darbinieces nebija, un, kad jau biju nometis lieko svaru, aptvēru, ka kabīnē nav papīra. Ar vēl lielākām šausmām atcerējos, ka ruļļi bija pie ieejas. Kad visas aizdomīgās skaņas pārējās kabīnēs apklusa un gaitenī nebija dzirdami soļi, ar platām kājām lecu ārā no sprosta, tipināju līdz ieejai un fiksi aptinu pāris reižu ap elkoni, kā autoostā biju iemācījies.

Tomēr vislielākās problēmas ir tad, ja tualetē ir salīmēti biedējoši uzraksti, piemēram: "Papīru mest podā kategoriski aizliegts." Šeit bieži vien ir saliktas mazas tvertnes ar vāciņu, ko kakātāji ar papīru pa priekšu ir stūmuši vaļā, lai dziļumā iebakstītu savu netīro liecību. Šāda sistēma ir gan manā darbavietā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur nesen apmeklēju kursus. Bieži kabīnēs ir nolikts vienkāršs papīrgrozs, kas funkcionāli noteikti ir ērtāks, bet es tomēr nespēju sēdēt uz poda ar iepriekšējo sēdētāju kakainajiem papīriem degungalā. Negribu domāt par to, cik tīrs ir iepriekšējā klienta pēdējais virspusē uzliktais papīrs un vai, koncertā klausoties cienījama komponista skaņdarbu, man nenāksies nospiest sevī domas, ka zinu – Mūzikas akadēmijas kabīnē viņš dibenu līdz galam tīru nenoslaucīja.

Atzīšos, nekad neesmu savu lietoto papīru metis papīrgrozā – un tieši šī iemesla dēļ. Lai nebūtu tā, ka pasvešs cilvēks, ieraugot mani restorānā, baksta otram un pačukst: "Reku, šitais kadrs tīra savu dibenu galīgi ne tā..." Šajā sakarā prasīju padomu pieredzējušiem publisko vietu apmeklētājiem, kā rīkoties, ja saskaries ar aizliegumu papīru mest podā. Esot jādara tā: jāņem tualetes papīrs krietni garāks, lai pēc slaucīšanas to var pārlocīt uz pusēm, netīrumiņu noslēpjot iekšpusē. Kad visi netīrie papīrīši ir salikti tornītī papīrgrozā, pašā augšā jāuzliek lielāks gabals tīra papīra, lai nākamais apmeklētājs netīšām nenosmērētu rokas ar jūsu kaku. Lūk, šāda pamācība blakus kategoriskajam aizliegumam ir jānovieto tualetē, un es ceru, ka šo ziņu saņems neskaitāmu iestāžu saimniecības darbu vadītāji. Līdz tam brīdim es papīru metīšu podā vai – nedod die’s – krāmēšu savā kulītē un likšu somā līdznešanai, kā to dara suņu saimnieki pilsētas ielās.