Pašai jāsarēķina, kādi ir t. s. attaisnotie izdevumi un no kādas summas ir jāaprēķina sociālās iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Piedevām, protams, katru mēnesi jānodod darbu pieņemšanas un nodošanas akti. Un, lai ar to vēl nebūtu gana, izrādās, ka par ikvienu – pat vissīkāko – darbu pašai ir jāizraksta un jāiesniedz rēķins tam, kurš šo darbu izmanto. Protams, šī birokrātiskā pasaule man ir sveša, un tajā neko nesaprotu. Taču ar katru gadu tā kļūst arvien smagnējāka, sarežģītāka, vēl nesaprotamāka. Visvisādi Ministru kabineta noteikumi uzliek par pienākumu sistemātiski un skrupulozi aizpildīt arī t. s. saimnieciskās darbības veicēja ieņēmumu un izdevumu žurnālu, bet šī ir robeža, pie kuras apstājos un saku: nē, paldies! Es to nedarīšu, jo zinu, ka būs kļūda kļūdas galā. Un kāda jēga ir izdevumu čeku glabāšanai desmit gadu, ja tie ir izbalējuši jau pēc pāris mēnešiem?
Kā grūtgalvis nesekmīgais ar izmisuma asarām acīs apstājos pie ikkatra jēdziena, jo ierēdnieciskā valoda man ir ķīniešu ābece un, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Kāpēc jānorāda kredītiestāde, ja neko neaizņemos un arī nevienam neko neaizdodu!? Ak, tas vienkārši esot bankas konts. Bet kas ir struktūrvienība?! Tā ir vieta, fiziskā telpa, kurā notiek darbs, vai iestāde, kura ar mani noslēgusi līgumu? Varētu par to nedomāt, taču, nenorādot struktūrvienību, nevar tikt pie NACE koda. Bet kas tie NACE kodi tādi ir, un kam tie vajadzīgi?! Ā, saimnieciskajai darbībai. Bet, piedodiet, kā vispār rakstīšanu vai klavieru spēlēšanu var uzskatīt par saimniecisko darbību?!
Eh, sadragātās pašapziņas atgūšanai es labprāt parunātos ar funkcionāriem un viņu priekšniekiem par akordu alterāciju, modulācijām, dažādām harmonijas un kompozīcijas tehnikām un kontrapunktu un apjautātos, kā viņiem veicas ar partitūras lasīšanu… Ar to gribu teikt: lai katram paliek sava joma. Lūdzu, nelieciet mums noņemties ar grāmatvedību, par kuru nav ne mazākās nojēgas! Nu kāpēc tik ļoti ir jāienīst radošie, lai viņiem šo visu uzveltu? Varbūt tas ir Reira kunga pieminētās "sociālās korekcijas", pāraudzināšanas veids – sak, nolaidieties beidzot uz zemes un saprotiet, kāda niecība esat, ja neprotat grāmatvedību?
Šis nav jautājums par to, vai ir jāmaksā nodokļi. Viss, ko es vēlos, ir, lai tie būtu jau atskaitīti un samaksāti, pirms manā kontā ienāk atlīdzība par paveikto darbu. Tā, kā tas ir darba ņēmējiem pastāvīgā darbā iestādēs un uzņēmumos. Tā, kā tas bija līdz šim, kad arī autorhonorāri kontā ienāca jau pēc sociālo iemaksu un nodokļu nomaksas. Vēl vēlētos, lai Reira kungam, viņa priekšgājējai amatā un citiem, kas to izgudroja un uzgrūda radošajiem, pašiem nāktos rakstīt visus pašnodarbināto ziņojumus, darba pieņemšanas un nodošanas aktus, ieņēmumu un izdevumu uzskaites žurnālus, autoratlīdzību saņēmēju deklarācijas un rēķinus par katru savu darbību. To viņiem novēlētu no visas sirds!
Vienu rēķinu gan es izrakstītu ar prieku – minētajiem par sagādātajām neērtībām un ciešanām. Nez cik naudas izteiksmē tās varētu būt vērtas?