Noskurināties un mesties āliņģī. Aizvērt acis un slepkavnieciski saspiest sirseni, kas nosēdies plaukstā, zinot, ka tas sāpīgi iedzels. Iekāpt lidmašīnā, kas gatavojas doties pāri lielajam okeānam, lai ļautos pilota modrībai, veselības stāvoklim un veiksmei. Starp šīm trim iespējām izvēlējos vieglāko – trešo, jo tā prasa vismazāk atbildības no paša. Iekāpjot lidaparātā, tu ļaujies kā narkozei pirms operācijas, vienīgi turpmākajās stundās tava dzīvība būs nevis ar skalpeli bruņota ķirurga, bet pilota rokās.
Ak tad pēc pāris dienām notiks tas un tas? Nu, nez, nez! Tu taču neko nezini par Zemi un to, kā tā uzvedīsies turpmākajās stundās. Varbūt pārplīsīs kā burbulis vai mainīs savu griešanās ātrumu un virzienu, par spīti visu ar šiem procesiem saistīto speciālistu apgalvojumiem, ka tas nav iespējams. Nē, nē, tas viss ir tikai teorētiski. Beigu beigās tu tomēr nolaidies Meksikā, un, ja neesi pats vēl tālredzīgi parūpējies, lai tevi netraucētu visādi civilizētās pasaules ikdienišķie krāmi, kuru galvenā funkcija ir stresa uzturēšana, – datori, telefoni, maki, fotoaparāti –, kāds cits izgādās, lai tu paliktu bez tiem.
Tu esi okeāna krastā retajā pieczvaigžņu viesnīcu vēl nesabojātajā Sipolites pludmalē Meksikas dienvidos tikai ar telti, guļammaisu, kladīti, rakstāmo un vēl šo to, bez kā dzīve patiešām draudētu apstāties, vēro krabjus, suņus, cilvēkus un viļņu izskalotās bezpalīdzīgās čūskas, kurus tu mēģini nevis nogalināt, bet glābt, vēl nezinot, ka tās ir indīgas.
Pirms dažiem mēnešiem šeit notikušas spēcīgas zemestrīces, kas aiznesušas par tūrisma industrijas labā oficiāli ziņotajiem skaitļiem daudz vairāk dzīvību, nešķirojot, vai tu esi bagāts, slavens, gudrs vai nekas īpašas ievērības cienīgs. Cilvēkos neredz nekādu stresu par to visu, pirms nesāk par to runāt. Nav brīnums, ka arī ļoti daudzās baznīcas dievkalpojumos ir dievbijīgu cilvēku pilnas, reizēm tām apkārt ir visādu lūgšanu atribūtu tirdziņi, jo cilvēkiem vajag vismaz kaut ko, kam ticēt.
Mēs visi esam tikai putekļi, kurus jebkurā mirklī uz neatgriešanos var ieraut okeānā trešās pasaulē bīstamākās pludmales spēcīgie viļņi vai nosvilināt saule, līdz nāvei sakost kāds kustonis vai nejauši nošaut narkokarteļu kaujinieki. Nē, šie nav nekādi briesmu stāsti jeb Meksikas antireklāma. Tieši otrādi – došanās uz turieni, tāpat kā brīvprātīga mešanās āliņģī vai uzduršanās uz sirseņa dzeloņa, ir vislabākais restarts šajā okeāna pusē mūsu pašu gribas šķietami diktētajām norisēm, kas tik un tā var mums uzgriezt muguru un bēgt, pat ja izmisīgi lūgsim, lai paliek.
Atgriešanās ir grūta, un tai līdzi nāk nosolīšanās sev, ka nekad vairs, plāns nākamreiz doties ceļojumā uz kādu citu eksotisku zemi vai pārliecība, ka tu Meksikā noteikti atgriezīsies. Un atkal, tāpat kā sākumā, es izvēlos trešo – vieglāko.