Maija beigās temperatūra mūsu tuvākajā apkaimē jau bija uzkāpusi citur tuvu trīsdesmit, citur sasniedzot gandrīz vai ķermeņa iekšējās temperatūras grādus. Šāda svelme mūsu pusē šajā gada laikā varētu būt retums. Bet ko nu par laikapstākļiem laukā, ja sociālajā telpā iekšējās saskriešanās dēļ deg nemitīgi, par spīti gadalaikiem. Šobrīd jo īpaši tāpēc, ka Eiropas Parlaments gaida jaunu sastāvu.
Kas gan ir šī uzkarsusī priekšvēlēšanu ikdiena: jēdzīgāku un ne tik jēdzīgu frāžu plūdi, standartu purvs un neradoša, klaboša atkārtošanās kā neveiklu atskaņu krusas dārdi. Lozungi un varas kārē saspriegtu vai ticības utopijām iegaismotu seju attēli uz namu sienām un transporta pieturās. Tās vēl būtu paciešamas. Ir kas kaitinošāks: bulīmiskas pirmo vietu alku pārēšanās noskaņas tikšanās reizēs, lai pēc brīža visos sociālajos tīklos vemtu uz tiem, kas konkurē vai neseko kaislībām apmāti.
Pasaulei sociālais tīkls ir nesis atvērtu totālas pretimstāvēšanas skatuvi. Tas, kas agrāk palika pieslēpts katra mājā aiz sētas vai sienām, tagad svilst uz āru. Nesenākais satrakošanās piemērs būtu kāda uzkarsuša mūziķa izlēcieni pret Donu. Nezinu, vai man ir vērts salīdzināties, tomēr neviena šī cilvēka vietā nevēlētos būt – ne tāpēc, ka līdzīgi uzbrukumi kaut ko var nodarīt psiholoģiski, bet tie veltīgi kavētu laiku, pievēršot uzmanību. Protams, sacensību un pjedestālu augšuplīšanas apsēstajiem varētu būt arī citādi. Viņi mestos kost pretī. Un aiziet! Vai agrāk cilvēki nerija viens otru? Skaidrs, ka agresija un trauksme cilvēku nesaskaņās zvēroja tā pati.
Tikko izlasīju Valentīnas Freimanes grāmatu Antigones likums. Izcili vērtīgs skatījums uz pagātni un tās analīze mūsdienās. Izlasiet! Sevišķi par vāciešiem, kuri nevairījās kritizēt savus tēvus un vectēvus un līdz ar to noliegt paši sevi, lai izkļūtu no smagas slimības – vēsturiskā pārspīlējumu spaida. Un, skat, – viņi ir atguvuši vietu pasaules priekšā, kamēr virkne agresoru trīc bailēs atzīties priekšgājēju utopiju un varasrijības izraisītajos asiņu plūdos, vēl šodien tie krata roķeles: "Mēs lieliņie un vareniņie, mēs te un tur visus apkausim!"
Piekrītu Valentīnai Freimanei: "Manā izpratnē latvieši uz savu pagātni varētu lūkoties ar lielu pašcieņu, lepoties ar to, ka pārvarējuši visādas grūtības un ļoti neizdevīgus vēsturiskus apstākļus" (Antigones likums, 343. lpp.).
Vienlaikus zinu: mani senči nav jādievina un pašam sevi man nav jāmēģina ar ticības pumpjiem uzsūknēt uz pjedestāla – tur, augšā, var veidoties vien mirklīgi dzīves labumi katram, ieskaitot visus tos, kuri būs gājuši caur pielāgošanos "nācijas glābēju" standartiem, plakātu nēsāšanai un klaigām megafonos, ja būs stilīgi palēkājuši vai kurbulējušies banku un biznesa mašinērijā, dzinuši pārspīlētā ātrumā un vēl nepaguvuši gāzties kādā bedrē vai saskrieties ar citiem tādu pašu pārvaroņu rēgiem.
Tāda ir karstuma pasaule. Svarīgi ir saprast, ka pret sevi pašu ir godīgāk izturēties, apšaubot savu reakcijas pareizību notikumos. Esmu reāls, tātad pārmaiņu skarts.