Vispirms par dzejnieci un prozaiķi, kas jau ilgi piesaista lasītāju uzmanību ar neordināriem, spilgtiem darbiem. Jāatzīst, Andras Manfeldes Adatu joprojām neesmu lasījis, toties 2008.gadā iznākusī grāmata Betona svētnīcas ir kļuvusi par vēl vienu apliecinājumu latviešu dzejnieču poētikas pāraugšanai jaunā, iepriekš neraksturīgā izteiksmē, kas līdz ar to, protams, saistās ar zināmu risku – un ne tikai attiecībā uz lasītāju jūsmu.
Lai gan iepriekš mani paviršie priekšstati par Manfeldes dzeju viņu bija ierindojuši a la Inga Gaile kategorijā, tak tomēr skaidrs, ka tie bija lieli maldi. Lai gan abām dzejniecēm raksturīga diezgan sakāpināta izteiksme, tomēr tās materiālās, valodiskās izpausmes ir fundamentāli atšķirīgas, tāpat kā atšķirīgs ir pamats, kurā teksts sakņojas.
Andras Manfeldes Betona svētnīcu t.s. liriskā varone nudien ir betona, ielu, mūru iemītniece. Tēlu konsekvence ir tik liela, ka tie pat pārsniedz caurviju līmeni. Manfelde tos veiksmīgi konstruē, zināmā mērā izmantojot pretstata principu: betons (nekustīgs, monolīts, nesatricināms, neievainojams u.tml.) ~ iela, betons ~ ūdens/plūdums/upe/kustība, betons ~ cilvēks. Manfeldes ielas ir cilvēku ielas, caur kurām viņi plūst kā pats Laiks, mīl, cieš, mainās, zaudē, iedzīvojas brūcēs. Pasaules nemitīgā kustība, neapturamais plūdums, kas apēd cilvēku, un vēlreiz paliek – tikai Laiks.
Reizēm rodas simfonisks iespaids – it kā autore nemitīgi pārrakstītu vienu un to pašu dzejoli par vienu un to pašu. Grāmatas divdaļīgais ievadcikls gan saturiski, gan stilistiski diezgan precīzi iezīmē visā krājumā izmantoto pieeju: balsis un atbalsis, kas paliek, kad miesa kļūst līdzīga piemiņas akmenim (5.lpp.). Šādā dzejā īpaši nozīmīga ir trauslā, visu izšķirošā stilistiskās vienotības robeža, kas nosaka katra dzejoļa dzīvotspēju un iedarbīgumu, radot veselumu, lai pat neharmoniski, asimetriski tēli tomēr savstarpēji veidotu vismaz nojaušamu, nosacītu vienotību. Tāpēc Manfeldes subjektivitāte mani reizēm "paņem", un es tai ļaujos vai noticu, bet citkārt – izskan tukši vai pat izraisa pretestību. Piemēram, ievadciklā mani sagaida tik skaista rinda kā "gaidi mani kad tev jau svešas acis" (5.lpp.), lai gan dzejolis noslēdzas ar negaidītu pazeminājumu: "vārdā ko tā arī nepratu izrunāt".
Manfeldes grāmata, tāpat kā, šķiet, jebkura laba mūsdienu dzeja, atgādina, ka autora-teksta-lasītāja mijiedarbē liela nozīme ir lasītāja sagatavotībai un lasīšanas un dzīves pieredzei, kas nosaka attiecīgos refleksijas procesus. Valodā, kas saspringti spindz dzejā, mēs spējam paplašināt robežas tad un tikai tad, kad saskarpunktos atklājam jaunus mērogus pasaulē, dzīvē, sevī. Tāpēc manās acīs nozīmīga Manfeldes dzejas kvalitāte ir jautāšana, nevis apgalvošana, mistificēšana un sakralizācija, bet - piedzīvojot Laiku un pasauli, lai gan smaguma reizēm tik daudz, ka elēģiskumu, nudien, jāsāk meklēt pat izrautu koku saknēs (53.lpp.).
Pērn ar debijas grāmatu dzejnieču rindām pievienojās Iveta Ratinīka, kas pretēji visnotaļ skarbas kritiķes tēlam krājumā atklājas pavisam cita. Savā ziņā Ivetas grāmata Rūgts rada līdzīgu iespaidu kā Manfeldes Betona svētnīcas – it kā dažādās variācijās tiktu pārrakstīts viens un tas pats dzejolis, viena un tā pati tēma, tomēr tēlu sistēma, poētiskais rokraksts un forma atšķiras. Ivetas teksti ir monolītāki, koncentrētāki, arī vieglāk uztverami, un tajos, šķiet, personiskā un liriskā "es" attālinājums ir mazāks. Krājuma pasaulainā robežas novelk sievietes pārdzīvojumi, kuros netrūkst maiguma un skarbu skrāpējumu, kad dzīve viņu noenkuro ne tikai glāstos (7.lpp.), bet arī vientulības bezmiegā. Šādi priekšnosacījumi varētu nozīmēt diezgan drošu risku ieslīgt privātās sāpītēs, privātās mielītēs, privātās ķermeniskās un dvēseles vibrācijās, kas dzejas pierakstu pārvērstu vairāk dienasgrāmatā nekā nopietnā poētikā. Bet dzejniece, protams, pati to labi apzinās un dzejoļu stilistiku prasmīgi izvērš tā, lai tēli un forma tomēr radītu māksliniecisku kvalitāti.
No visām manos īsajos apskatos aplūkotajām un vēl aplūkojamām grāmatām šī noteikti ir vissievišķīgākā dzeja, kurā faktiski par katru dzejoli rodas nešaubīgs iespaids, ka to varētu uzrakstīt vienīgi sieviete. Grāmatas liriskais demokrātisms, kas apvienots ar jau pietiekami izkoptu poētisku meistarību, ir labs veids, kā ieinteresēt Latvijas trūcīgās dzejas cienītāju rindas, kā arī pievērst dzejas "ticībai" tos un it īpaši tās, kuras no dzejas varbūt novērš bieži piesauktā sarežģītība. Jo – paradoksāli – Ratinīkas dzeja noteikti nerada smagnējības, nomāktības iespaidu. Gluži vai jāsaka, ka tāda mūsdienu versija tautasdziesmai "liku bēdu zem akmeņa". Taču panākt šādu efektu dzejoļos, kuros tomēr visnotaļ bieži ieskanas sāpīga personīga pieredze, ir grūts uzdevums. Šķiet, galvenais līdzeklis – nekļūt par bezspēka, vilšanās, grimšanas dzeju.
Viens no spilgtākajiem krājuma tekstiem lasāms 21.lappusē. Viegls, dzirkstījošs, ar pašironiju rakstīts, šis dzejolis pieder tai pašai privāto izjūtu lirikai, tomēr tas iespēj radīt sevī un ap sevi telpu – tik lielu, ka aiz vieglās virspusējības patiesībā paver pārsteidzošu dziļumu. Turklāt dzejoļa īsā otrā daļā ir stilistiski meistarīgs grābeklis, kas pretvirzienā ievelk interesantu švīku irdenajā teksta "augsnē".
Ir dzejoļi, kas apliecina, ka šajā poētikas posmā dzejniece vairāk konstatē un apcer, nekā meklē jaunus pavedienus vai vismaz jaunas pagaidu atbildes. Piemēram, dzejolī "beigas sākas ar cerībām" (43.lpp.) man nav iebildumu pret vēlreiz atkārtotu patiesību, ka "beigas sākas ar smiekliem" (jeb, kā F.Bēkons esot teicis, cerības ir labas brokastis, bet sliktas vakariņas), bet gan vairāk pret to, ka šajā domā dzejolis neaizsāk vai neiepin jaunu domas dzīslu, liriskā "es" personisku tēmas piegriezumu. Turklāt dažas lappuses tālāk dzejolī "viss sākas ar rudeni" (50.lpp.) piedāvāts līdzīgs tēmas izvērsums.
Jau minēto poētisko nosacījumu ietvaros krājumā ir vairāki spilgti tēlojumi, piemēram, "ezers. laiva. jūlijs un pirksti" (7.lp.), "to remind: blūzs" (15.lp.), "Novembris. Mākoņi. Bezmiegs" (25.lpp.), "ko mums darīt ar rudeni dienās" (36.lpp.; turklāt šo dzejoli interesanti salīdzināt ar R.Štelmaheres krājumā Klēpis lasāmo "ko darīt kad dienu laivas vienmēr nāk krastā" (39.lpp.)), "un nu es dzīvoju" (62.lp.), "es eju uz vietām” (68.lp.), "mazā" (76.lp.).
Ratinīkas dzeja nav kopainas glezna, jo vispārinājums nav viņas poētiskā pretenzija – vismaz pagaidām. Tomēr to pašu par sevi nevar uzskatīt par dzejas trūkumu. Vienīgais jautājums – cik daudz telpas dotajās robežās paliek poētikas turpmākai attīstībai? Lai gan jau šis krājums vien apliecina, ka mīlestības rūgtajā jurā bezgalīgie viļņi skan ar līdzīgu balsi, tomēr – neatkārtojas.
Par lielu un kvalitatīvu notikumu Latvijas literatūrā ir kļuvusi katra Liānas Langas grāmata, starp kurām man pašam nozīmīgākās noteikti ir 2006.gadā iznākusī Antenu burtnīca, kas ir viens no nedaudziem Latvijā publicētiem krājumiem, kurā grūti atrast kādu "lieku", neiederīgu zemsvītras dzejoli, un 2010.gadā publicētā grāmata Vilkogas. Atšķirībā no Edvīna Raupa, kas pārsteidzošus latviešu valodas zvirgzdus atradis arī sintaktiskos apvērsumos, Langas dzejas centrā vairāk ir vārds. Taču leksika, kuras dzelmīgajos slāņos izslēgta gandrīz jebkura nejaušības nosacītība, nebūt nepaliek nogriežņu aprautības, saraustītības un fragmentārisma līmenī. Vārdiem rasta monolīta miesa, kurā katra šķiedra nospriegota nemitīgās telplaika metamorfozēs, poētikai radot mistisku, Antenu burtnīcas pirmajā dzejolī pieteiktajām tirpām tiešām atbilstošu izjūtu.
Ar interesi lasīju tikko Maskavā iznākušo Liānas Langas dzejas izlasi Вещество взгляда (Skatiena viela). Ja klausoties Astrīdes Ivaskas dzejas priekšlasījumus man ne reizi vien ir šķitis, ka gluži vai dzirdu, cik labi viņas dzeja skanētu angliski, tad līdzīga ir bijusi mana izjūta par Langas dzejas iespējamo dabisko, spēcīgo pārdzimšanu krievu valodā. Neapgalvojot, ka varu novērtēt visus krievu valodas atdzejojuma smalkumus, tomēr jāsecina, ka atdzejotāja Milena Makarova strādājusi ar mīlestību un lielu atbildības izjūtu, lai gan ir krikumi, kuros atdzejojums krievu valodā nenovēršami zaudē oriģināla precizitātei. Savukārt, dažviet krievu valodas tulkojums, iespējams, pat paplašina un papildina poētikas telpu. Piemēram, iespaidīgais Antenu burtnīcas cikls Bezpiederīgie krievu valodā atdzejots kā Безродные. Безродный – stiprs, dramatisks, polisēmisks krievu valodas vārds, kurā kultūrvēsturiskās un kontekstuālās konotācijas ievērojami pārsniedz jebkuru vārdnīcā atrodamu skaidrojumu, tāpēc panāk pat lielāku tilpumefektu nekā latviešu valodas semantiski salīdzinoši mazāk piesātinātais bezpiederīgais.
Metafiziskajā fundamentālismā un poētiskajā rokrakstā Langas dzeja ir rada Rietumu metafiziķiem un Latvijā bieži pieminētajai krievu slavenībai Brodskim, tomēr noteiktas dzejnieces poētikas kvalitātes liecina par dziļām latviešu dzejas tradīcijas saknēm, kas, manuprāt, joprojām ir aktuāla labas latviešu dzejas nepieciešamība. Un L.Langas, E.Raupa, U.Bērziņa u.c. mūsdienu spilgtāko latviešu dzejnieku veikums rāda, ka Latvijā dzeja nav beigusies pagājušā gadsimta 80.gados, tāpat kā pilnīgas muļķības bija apgalvojumi pēc Brodska nāves, ka ar viņu esot miris pēdējais īstais dzejnieks.
Var mīlēt vai nemīlēt Raini, bet pamatīgs viņš bija noteikti. Mākslas, tostarp dzejas, attīstības gaita ir jo spilgts liecinājums viņa hrestomātiskajam "pastāvēs, kas pārvērtīsies". Taču liela māksla pāraug gan šī apgalvojuma praktisko un temporālo, gan sakrālo – mūžības – šķautni, jo arī māksla Laiku neapsteidz un nepārspēj. Apsteigšanas un paliekamības efektu tā sasniedz un apliecina, tuvojoties no otras puses – būdama tuvu mūžīgajam, tā tomēr pieskaras tam un tur, kur ir dzīva asins, un, galu galā, pat nojauc robežšķirtni starp straumi un tās gultni.