Carnikavas bibliotēkā bagātīgi pārstāvēta mūsdienu latviešu proza, bet dzejas grāmatu aizmugurītes vien liecina, ka lielākā daļa nav no jaunizdotajām. Kāds vīrs no pasta atgādājis periodiku, labā omā uzdzied tingeltangeli. Bet vislielākā rosība bibliotēkas datortelpā, kur galvenokārt jaunieši priecīgi novērtē, ka bibliotēkā, par laimi, ir ne tikai grāmatas. Cita lieta, ka par spīti pieejamības problēmām un atšķirīgam interešu lokam, viedoklis par latviešu dzeju noteikti ir daudz lielākam cilvēku skaitam nekā acīmredzami pavisam nelielais dzejas lasītāju pulks. Bet es pats, jāatzīst, arī nevarētu brīvi citēt, piemēram, šāgada dzejas debitantus. Lai gan, tikko izlasot Toma Treiberga un Annas Fomas krājumus, dažas rindas ir aizķērušās gruntīgi.
"Mums jau to dzejnieku liels bars," man tikko teica kādā sarunā. Nav nekā jocīga, ka ļaudis brīnās par pievēršanos kaut kam tik nelietderīgam, no kā ņammas mutē ja ne mazāk, tad vairāk parasti noteikti ne. Laikam irracionālajam arī lietderība lielā mērā ir irracionāla un parasti materializējas netieši. Bet Frīmans Daisons decembra Rīgas Laikā apgalvo, ka racionālās zināšanas un dogmatisms, piemēram, zinātne, vienkāršo pasauli. Šķiet, vēl viens trāpīgs arguments, lai, cita starpā, skaidrotu gan dzejas nepieciešamību, gan to, kāpēc rakstniekam jāraksta neuzrakstāmais, kā to nesenā intervijā Guntim Berelim atzina Eduards Aivars.
Tomēr gan racionālais, gan iracionālais savā izzinošajā izpausmē ir vērsti uz tādu "rakšanu", kas atklāj jauno un tādējādi nemitīgi papildina pasauli. Un telpa mainās un kļūst arvien blīvāka. Vielas mikrostruktūra un Visuma pētījumi – mērogi, kas piemīt ne tikai zinātnes darbiem, bet precīzi atspoguļo mākslas robežas. Un gan zinātniekam, gan māksliniekam nepieciešama kāda druska nekaunības, lai noticētu saviem spēkiem.
Pirmā grāmata ir pirmais solis mēroga virzienā. Bet sākt tā izvēršanu var dažādi. Tāpēc man patīk Toma Treiberga, kas šogad debitēja ar grāmatu Gaismas apstākļi, izvēlētais sākumpunkts: "mēs nekad / nepieaugsim / es ceru / tu / to / zini" (5.lpp.). Un, kā liecina grāmatas turpmākās lappuses, šādu ievadu Treibergs izmanto ne tik daudz dzejas nokrāsu iezīmēšanai, bet drīzāk mazliet spēlējas ar lasītāju. No otras puses, tā droši vien ir arī pavisam godīga izjūta, kurai es ne vien pievienojos, bet redzu tajā svarīgu vērtību.
Līdztekus Māra Salēja teiktajam, ka Treiberga dzejā jaušams nepastarpinātāks tuvinājums dzīvei (tiesa, pieredze liecina, ka kritiķu vērtējumi par šādu tuvumu vai tālumu var būt maldīgi un no pirksta izzīsti), arī pati valoda ir pietiekami tieša un veiksmīgajās izpausmēs – patīkami atbruņojoša (piem., "un nolādēju / visas pasaules vijoles / kuras kaut reizi / tevi ir sāpinājušas" (11.lpp.) vai "koku pajumte / ir skaistākie griesti pasaulē" (65.lpp.)). Tomēr skaidrs, ka uz grāmatas vāka redzamā idilles perspektīva (apvienojumā ar tituldzejoļa rindām: "manas mājas ir / pasaules malā / uz klints" (23.lpp.)) nav izvēlēta nejauši: tajā ietiekdamies, cilvēks pats kļūst par šķērēm, kas šo perspektīvu pārgriež un patur neaizsniedzamībā. Un tas ir manā gaumē, ka dzeja neapiet nevienu pieredzi vai zemapziņas balsi, un tajā nenovēršami iegulst arī nemiera akmeņu sadursmes un smagnējākas, dziļākas apjausmas. Tas dzejai piešķir masu un tilpumu. Perspektīvas izvērsums jaušams, piemēram, dzejoļos "tik daudz jaunu" (18.lpp.), "kāpēc" (31.lpp.), "mūra sienā logs" (45.lpp.). Turklāt vietumis Treibergs prot spēlēties ar valodu ("tu esi kaut kas pārejošs / man pāri" (20.lpp.)), un varu vien vēlēt attīstīt šo šķautni.
Ne visos dzejoļos ir izdevies panākt pietiekamu spriegumu un iedarbību. Un man pietrūkst noslēpuma. Tiešums un tuvinājums dzeju vienmēr padara par atklātu un izaicinošu slidlauku, uz kura visiem labi redzamā veidā paslīdēt un nokrist ir daudz vieglāk, nekā izdarīt kādu elegantu pagriezienu. Tomēr arī šādos nosacījumos reizēm izdodas cienījams rezultāts. Tā dzejolī "noformējām galdu – nedaudz asaru kaviāra..." (55.lpp.) ik pēc rindas šķiet, ka autors nenoturēsies šaipus triviālisma vai banalitātes robežai, tomēr dzejolis izdzīvo.
Anna Foma, kas aktīvi raksta arī lugas un stāstus, krājumā Jaunā Vāgnera klusēšana apliecina gan pietiekamu un vienmērīgu izteiksmīgumu, gan, kas īpaši svarīgi, savdabīgumu. (Lai cik kvalitatīvi uzrakstīta, manī vienmēr ļoti neviennozīmīgas izjūtas raisa dzeja, kurā nomanu uzkrītošas ietekmes.) Visnotaļ mulsina grāmatas noformējuma zināmā līdzība citam šāgada dzejas krājumam – Arvja Vigula 5:00, jo ir apzagta grāmatas individualitāte. Tomēr noformējums palīdz uztaustīt pašas dzejnieces teikto, ka viņas grāmata ir saruna starp veco un jauno pasauli. Pretstatu un pretmetu princips, protams, paliek nemainīgi iedarbīgs līdzeklis.
Jau krājuma pirmie dzejoļi Pieturā (7.lpp.), reizēm ir tā, ka pamosties naktī (10. lpp.), nogaidīsim, kad kļūmīgās jūtas kā viesstrādnieki (13.lpp.) parāda ne tikai to, ka Foma ir daudzlasītāja, bet arī pati redz un pazīst pasauli. Un mērogs sāk augt. Patiesībā arī šeit atsvešinājums un "skats no malas" ir mazāk izteikts nekā dažā citā krājumā, un kultūras un literatūras reminiscences tikai šķietami var radīt iespaidu par slēpšanos aiz varenās kultūrvēstures. Tomēr vairāki dzejoļi, kuros pašas autores balss ir vispatstāvīgākā, ir izdevušies īpaši pārliecinoši (30., 49.lpp. u.c.), un tajos arī kultūras pieredze pārkausēta atmiņā paliekošās rindās, piemēram, "rītos, kad tevis vairs nav, / ir tikai sods, / bet nav nozieguma" (13.lpp.). Un pat ja grāmatā nebūtu citu spēcīgu dzejoļu, pārliecinošam pieteikumam pietiktu vien ar dzejoli "gaidāms mākoņains..." (18.lpp.) ar vismaz mani līdz kaulam aizsniedzošam rindām: "gaidāms vairs nav it nekas / kurš runā, / kad tu klusē, / Kungs?"
Ir dzejoļi, kas nepārliecina vai kurus "iztraucē" liekas rindas. Taču svarīgi, ka par spīti daudz (un pārāk daudz) izmantotiem tēliem, kas paši sen samilzuši grandiozā grāmatu kalnā (Dievs, Kains u.c.), Anna Foma tomēr veiksmīgi izvairās no šādos nosacījumos tekstā viegli ierakstāmiem priekšrakstiem un paliek ārpus apgalvojuma formas vai melns/balts iesprostojošā dalījuma. Neatkarīgi no tā, kurā pasaulē dzejniece redz savu piederību, ir skaidrs, ka viņa jau ir tikusi tālāk par gudru klusēšanu un dzejoļos izstāsta gan par maldiem un ciešanām, kas mūs sagaida, atverot sevi jebkurā apsolījumā vai jebkuram apsolījumam, gan par to, kas sniedz patvērumu.
Dzeja top. Tiesa, Arvi Vigulu vairākkārt esmu dzirdējis sakām, ka viņu latviešu literatūrā reti kaut kas spēj iedvesmot, ar to droši vien domājot arī sajūsmas trūkumu. Šajā sakarā būtu vērtīgi, ja kādam izdotos latviešu dzejas līmeņa zinošs salīdzinājums ar pasaules dzeju. Ierobežotais redzesloks, ko esmu ieguvis, lasot šo to no britiem, amerikāņiem un krieviem, bet atdzejojumos – arī no mūsu kaimiņu, ģermāņu un romāņu valodām, gan vedina teikt, ka mums nav jākaunas. Turklāt mani noteikti spēcīgi ietekmē arī tas, kas top tepat Latvijā. Galvenā darba ass ir minētais mērogs un neiespējamā iespējamais pieraksts. Bet vajag vairāk drosmes apgūt jaunas, lai gan nedrošas teritorijas, turklāt nevis „špikojot”, bet meklējot savu balsi bez pavadījuma. Un nekaitētu asāks temperaments, par ko pats esmu saņēmis kritiku. Tad, esmu pārliecināts, arī turpmāk būs jaunas un mūs iedvesmojošas grāmatas.