Divi izcili vokālās mūzikas notikumi vienā nedēļā. Viens no tiem – spilgts opermūzikas galā koncerts Dzintaru koncertzālē, kuru mūsu megazvaigzne Elīna Garanča uzreiz pēc Dziesmu svētkiem pirmdienas, 9. jūlija, vakarā sniedza kopā ar soprānu Olgu Peretjatko, tenoru Dmitro Popovu un maestro Karelu Marku Šišonu pie festivāla orķestra pults. Otrs – neaizmirstams, iedvesmojošs un ne ar ko nesalīdzināms brīnums, kas, pateicoties izsmalcinātajiem baroka un klasicisma mūzikas interpretiem pasaulslavenajam soprānam Jūlijai Ļežņevai un diriģentam, vijolniekam un kontrtenoram Dmitrijam Siņkovskim, kuri muzicēja kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, pat mokoši sutīgajā Lielajā ģildē lika justies kā paradīzē.
Šis vakars 13. jūlijā pierādīja, ka neiespējamais izrādās iespējams, turklāt tas atklājās ne tikai pārsteidzošā, patiesi fenomenālā vokālās un instrumentālās muzicēšanas tehnikas virtuozitātē un dziļā baroka un klasicisma stila atklāsmē, bet arī saskarē ar neparasti gaišu, ļoti siltu personību cilvēciskās enerģijas lauku. Tas valdzināja, jo tajā viss bija dabisks un īsts: apgarotība, vitalitāte un tiešums, ar kādu uzrunāja mākslinieku radītie mūzikas tēli. Jūlija Ļežņeva un viņas brīnumvieglā, dzidrā, veiklā, eņģeliskā balss patiešām šķiet nākusi no citas, ideālas pasaules. Tā spēj mūs apdāvināt ar prieku, gaismu, maigumu, harmoniju, mīlestību un pirmatklāsmes svaigumu.
Kur viņa to smeļas? Dzimtajā Sahalīnā? Ļaužu un steigas pilnajā Maskavā, kur dzīvo tagad? Un vai patiešām tas viss un tādā koncentrācijā jau gadsimtiem ilgi snaudis Antonio Vivaldi, Georga Frīdriha Hendeļa un Volfganga Amadeja Mocarta mūzikā, pacietīgi gaidot, kad tam pieskarsies Jūlijas Ļežņevas gaišais, vieglais soprāns un atvērtā sirds? Un kā tik laimīgi gadījās, ka citu, krietni slavenāku domubiedru vidū viņas ceļā trāpījās Dmitrijs Siņkovskis – ne tikai erudīts un jūtīgs mūziķis, bet arī ideāls kapelmeistars, kurš vienlīdz labi jūtas, gan spēlējot vijoli, gan diriģējot un dziedot?
Svētīgās sakritības ar to nebeidzās. Iespēja uzaicināt un piedāvāt Senās mūzikas festivāla publikai abus unikālos māksliniekus Latvijas koncertiem trāpījusies kā aklai vistai grauds, jo, izrādās, viņi paši izteikuši vēlēšanos pirmoreiz mūžā atbraukt uz Rīgu. Nenovērtējams ieguvums tas ir orķestrim Sinfonietta Rīga – to apliecināja orķestra skanējums un spēles dzīvā artikulācija. Uz skatuves bija īsts vēsturiskās mūzikas ansamblis, lai gan mūziķu rokās bija mūsdienu, nevis baroka laika instrumenti. Lieliska bija orķestra pirmās vijoles Martas Spārniņas saspēle ar dziedājumu, radoši drošas un iederīgas – Ievas Salietes klavesīna improvizācijas.
Tā iegājies, ka publika Lielajā ģildē arvien ir emocionāli visrezervētākā, taču šoreiz impulsīvi sajūsmas izsaucieni pārskanēja zāli jau pēc paša pirmā Jūlijas Ļežņevas iznāciena, kam dziedātāja bija izvēlējusies ārkārtīgi virtuozo, straujām instrumentāla tipa vokālām pasāžām pilno Antonio Vivaldi galvenās varones Grizeldas āriju. Reiz paņēmusi klausītājus savā varā, Jūlija Ļežņeva mūsu publikai mazpazīstamu baroka operu repertuārā (Vivaldi Grizelda un Hērakls pie Termes upes, Hendeļa Aleksandrs), koncerta otrajā daļā – Volfganga Amadeja Mocarta motetē Exsultate, jubilate sajūsmināja gan tos, kuri prot novērtēt virtuozas koloratūras, izrotājumus un plašus lēcienus (nona, decima!), gan tos, kuri ilgojas vismaigākā vokālā plūduma. Cildeni un līdzsvaroti viņas sniegumā izskanēja koncerta piedevās dziedātais Hendeļa mūzikas hits – operas Rinaldo titulvaroņa ārija Lascia, ch’io pianga.
Koncerta gaitā Jūlijas Ļežņevas soprānam brīžiem piebalsoja Dmitrijs Siņkovskis. Viņš izpaudās visos savos ampluā – gan dziedot kontrtenorā, gan kā solists un vienlaikus atskaņojuma vadītājs, izsmalcināti niansēti, emocionāli spilgti un azartiski interpretējot Vivaldi un Mocarta vijoļkoncertus. Atsaucoties sajūsminātajai publikai, kura, šķiet, bija pat gatava nakšņot Lielajā ģildē, mākslinieki dāvāja piedevās teju vai vēl vienu koncerta daļu.
9. jūlija vakars Dzintaru koncertzālē, kur mecosoprāns Elīna Garanča uzstājās kopā ar saviem skatuves draugiem, bija spožs augstākās raudzes opermākslinieku galā koncerts, kurā varēja gūt vēl vienu – jau pavisam citādu – dziedāšanas svētku sajūtu pēc Dziesmu svētkiem, kas vēl tikai iepriekšējā naktī vērienīgi izskanēja kopkorī un latviešu mūzikā Mežaparka Lielajā estrādē. Dzintaros skanēja itāļu un franču opermūzika, spāņu sarsuelas un populāras neapoliešu dziesmas (Musica proibita, O sole mio u. c.) skanīgā tercetā un ar sacensības azartu, bez kāda grūti iedomāties šādus brīvdabas galā koncertus.
Šajā programmā bija gan sirdi plosoša drāma (Elīnas Garančas Santucas ārija no Pjetro Maskanji Zemnieka goda), gan sirsnīga lirika un rotaļīgums, ko soprāns Olga Peretjatko savā piemīlīgajā liriskajā soprānā piedāvāja Lauretas ārijā no Džakomo Pučīni Džanni Skiki un veiklām, spodrām koloratūrām bagātajā Gaetāno Doniceti Lindas di Šamonī titulvarones ārijā. Savukārt tenors Dmitro Popovs izpaudās jauneklīgi jūsmīgajā mīlētāja Kavaradosi ārijā, kas skan Pučīni Toskas pirmajā cēlienā. Lai gan Elīna Garanča un viņas draugi šoreiz nepiedāvāja iepriekš nedzirdētus sava repertuāra meklējumus, jaunums klausītājiem un arī pašiem māksliniekiem bija sadziedāšanās ansambļos. Vairāk nekā desmit gados, kopš Dmitro Popovu pazīstam Latvijā, viņš ir izveidojies par vokāli stabilu, izteiksmīgu un artistisku pasaules klases tenoru un dziļu interpretācijas mākslinieku.
Kaismīgi un patiesi Elīna Garanča un Dmitro Popovs izdzīvoja Karmenas un dona Hosē mīlas drāmas traģisko finālu. Par koncerta lirisko kulmināciju kļuva Dmitro Popova un Olgas Peretjatko iejušanās Violetas un Alfrēda tēlos. Savukārt tembrāli saderīgā abu operdīvu balsu savijumā izskanēja saldi melodiskais Ziedu duets no Leo Deliba operas Lakmē, kuru viņas kopā pirms dažiem gadiem nodziedājušas pie Eifeļa torņa. Šis sievišķīgi vijīgais duets Dzintaru koncertzālei piestāv un šeit noteikti skan labāk nekā zem Parīzes simbola varenajām metāla kājām.